Konfesionālās evaņģēliski luteriskās konferences (CELC) Globālā teoloģiskās izglītības komisija (GTEC) pastāv, lai veicinātu teoloģisku draudzību starp mūsu teoloģijas mācībspēkiem — tos savstarpēji saistot un dodot iespējas sarunām.
Dārgie brāļi Kristū!
Lk. 24:25–27, 44–48
25 Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! 26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā? 27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.
44 Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.
45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, 46 un tiem sacīja: „Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā 47 un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, 48 un jūs esat liecinieki tam visam.”
— Lk. 24:25–27, 44–48
Kad Jēzus satika divus mācekļus ceļā uz Emavu, tie bija apjukuši un sarūgtināti. Viņi zināja, kas bija noticis Jeruzālemē. Viņi zināja, ka Jēzus ir sists krustā. Viņi bija dzirdējuši ziņas, ka kaps ir tukšs. Viņu rīcībā bija daudz ziņu, bet viņi vēl nesaprata, ko šie notikumi nozīmē.
Jēzus uz viņu apjukumu atbildēja ievērības cienīgā veidā. Viņš vērsa tos atpakaļ pie Svētajiem Rakstiem.
Vēlāk, parādīdamies Saviem mācekļiem, Jēzus vēlreiz sacīja:
Šie vārdi mums atgādina ko būtisku mūsu — mācītāju un teoloģijas skolotāju — darbā: kristīgā ticība nesākas ar cilvēku prātojumiem par Dievu, bet ar to, ka Dievs Savā Vārdā atklāj pats Sevi. Un šī Vārda centrā stāv Jēzus Kristus.
Svētie Raksti norāda mums uz Kristu
Vecā Derība nav vienkārši senā Israēla reliģijas vēsture. Tā nav arī tikai tikumisku piemēru, likumu, dzejas un pravietojumu krājums. Jēzus māca mūs atzīt, ka Raksti liecina par Viņu.
Dieva pestīšanas apsolījums vijas cauri visai Rakstu vēsturei.
Sievas dzimums samīs čūskai galvu. Ābrahāma dzimums nesīs svētību visām tautām. Dāvida dēls valdīs mūžīgi. Jesaja runāja par Kalpu, kas tiks caurdurts mūsu pārkāpumu dēļ un satriekts mūsu grēku dēļ.
Šie apsolījumi nepalika apsolījumi uz mūžīgiem laikiem.
Tie piepildījās Jēzū Kristū.
Tāpēc Kristus atnākšana ir evaņģēlijs. Dievs darīja to, ko bija apsolījis. Dieva Dēls ienāca mūsu cilvēces vēsturē, uzņēmās mūsu miesu, dzīvoja zem bauslības mūsu vietā, aiznesa mūsu grēkus pie krusta, nomira mūsu nāvi un augšāmcēlās mūsu attaisnošanai.
Tādēļ mūsu ticība nebalstās uz mūsu spēju atrast Dievu.
Tā balstās uz Dievu, kas ir nācis pie mums.
Baznīca apliecina Kristu, kas atklāts Svētajos Rakstos
Bet Lūkas evaņģēlija 24. nodaļa nebeidzas ar to, ka Jēzus izskaidro Rakstus.
Jēzus Saviem mācekļiem saka arī:
Vārds, kas atklāj Kristu, rada arī lieciniekus, kas apliecina Kristu.
Tas mums palīdz saprast, cik svarīga ir Baznīcas ticības apliecība cauri visai vēsturei.
Trīs gadsimtus pēc apustuļiem, 325. gadā, kristieši sapulcējās Nīkajā nopietna strīda vidū par to, kas ir Jēzus Kristus. Galvenais jautājums nebija tikai filozofisks: Kas ir šis Jēzus, ko Raksti sludina?
Baznīca apliecināja, ka Jēzus Kristus ir
Nīkajas tēvi nedomāja radīt jaunu Kristu. Viņi centās uzticīgi apliecināt to Kristu, ko sludināja apustuļi un ko atklāj Svētie Raksti.
Šī atšķirība mums ir svarīga arī šodien.
Baznīca nerada patiesību. Baznīca saņem patiesību no Dieva Vārda un to apliecina.
Tāpēc Raksti ir pirmie. Apliecība seko.
Tomēr uzticīga apliecība ir svarīga, jo katrai paaudzei jāatbild uz Jēzus jautājumu: „Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?”
Mēs stāvam vienā un tajā pašā apliecībā
Tas ir īpaši nozīmīgi mums Konfesionālajā evaņģēliski luteriskajā konferencē.
Mēs nākam no dažādām valstīm. Mēs runājam dažādās valodās. Mēs mācām dažādos semināros. Mūsu studenti dzīvo dažādās kultūrās. Mūsu baznīcas saskaras ar dažādiem izaicinājumiem.
Tomēr mūsu apliecība ir viena.
Mums nav Āzijas Kristus, Āfrikas Kristus, Eiropas Kristus vai Amerikas Kristus. Mēs apliecinām vienu Kungu Jēzu Kristu, ko sludinājuši pravieši un apustuļi.
Tas arī piešķir teoloģiskajai izglītībai tās mērķi.
Mūsu uzdevums nav tikai nodot teoloģiskās zināšanas no vienas paaudzes nākamajai. Tas nav arī vienkārši saglabāt kādu iestādi vai uzturēt akadēmisku tradīciju.
Mūsu uzdevums ir palīdzēt sagatavot Vārda kalpus, kas pazīst Rakstus, sludina Kristu, izšķir bauslību un evaņģēliju, uzticīgi pārvalda Kristus sakramentus un skaidri apliecina apustulisko ticību katrs savā vidē.
Tā ir milzīga atbildība.
Un tai arī jādara mūs pazemīgus.
Kristus paliek centrā
Mēs, kas mācām teoloģiju, viegli varam aizņemties ar daudzām lietām: mācību programmu izstrādi, akreditāciju, administrēšanu, akadēmisko pētniecību, valodu mācīšanu, sanāksmēm, referātiem, vērtēšanu un iestādes plānošanu.
Tas viss var būt nepieciešams.
Bet Lūkas evaņģēlija 24. nodaļa sauc mūs atpakaļ pie centra.
Kristus atver Rakstus.
Kristus piepilda Rakstus.
Kristus cieš par grēciniekiem.
Kristus augšāmceļas no mirušajiem.
Kristus sūta Savus lieciniekus.
Un Kristus paliek Baznīcas sludināšanas saturs.
Baznīcas vēsture ir vērtīga tieši tāpēc, ka tā ļauj mums redzēt, kā kristiešu paaudzes ir cīnījušās ar to pašu atbildību, kas uzticēta mums: Kā mēs uzticīgi apliecinām to, ko Dievs ir atklājis?
Reizēm Baznīca ir apliecinājusi uzticīgi. Reizēm kristieši ir smagi kļūdījušies. Tāpēc vēsture pati par sevi nekad nevar kļūt par mūsu galīgo autoritāti.
Mēs arvien no jauna atgriežamies pie praviešu un apustuļu Rakstiem.
Un tur mēs sastopam to pašu Kristu, ko Baznīca apliecināja Nīkajā un ko sludina Luters un luterāņu ticības apliecības: patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzemdināts, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas dzimis — mūsu Kungs.
Pats svarīgākais: Viņš nav tikai Kristus, ko mēs studējam.
Viņš ir Kristus par mums.
Viņš tika sists krustā par mums.
Viņš augšāmcēlās par mums.
Viņš piedod mums.
Un caur Savu Vārdu un sakramentiem Viņš joprojām stiprina un uztur Savu Baznīcu.
Tāpēc, kopīgi darbojoties teoloģiskajā izglītībā, lai mēs nekad nepazaudējam no acīm, kāpēc mēs studējam Rakstus un kāpēc mēs studējam vēsturi.
Mēs studējam Rakstus, jo tur Dievs atklāj Savu pestīšanas darbu Kristū.
Mēs studējam vēsturi, jo Baznīca arvien tiek aicināta šo Kristu uzticīgi apliecināt.
Un mēs mācām nākamo paaudzi, lai šis pats evaņģēlijs tiktu sludināts arī turpmāk, līdz Kristus nāks atkal.
Raksti apsola Kristu.
Kristus piepilda Rakstus.
Baznīca apliecina Kristu.
Un mēs esam aicināti šo apliecību turpināt.
Lai Dievs mūs uztur uzticīgus Viņa Vārdam un drošus mūsu apliecībā par Viņa Dēlu.
Āmen.
Kungs Jēzu Kristu, Tu esi visu Dieva apsolījumu piepildījums un Pestītājs, ko sludinājuši pravieši un apustuļi. Mēs Tev pateicamies, ka Tu esi saglabājis Savu Vārdu un devis uzticīgus lieciniekus, kas visā Tavas Baznīcas vēsturē ir apliecinājuši Tavu Vārdu. Uzturi mūs uzticīgus Svētajiem Rakstiem. Pasargā mūs no paļaušanās uz cilvēku gudrību, mainīgiem uzskatiem vai mūsu pašu spējām. Dod mums pazemību kā Tava Vārda skolotājiem un kalpiem. Palīdzi mums skaidri sludināt Tavu bauslību un Tavu evaņģēliju un uzticīgi apliecināt Tevi kā patiesu Dievu un patiesu cilvēku, mūsu krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju. Turi Kristu mūsu mācīšanas, mūsu baznīcu un mūsu dzīves centrā līdz tai dienai, kad ticība kļūs par skatīšanu un mēs kopā apliecināsim Tavu Vārdu Tava troņa priekšā. Tavā svētajā Vārdā mēs lūdzam. Āmen.
Māc. Dr. Anguss K. F. Čeungs (Angus K. F. Cheung) ir akadēmiskais dekāns un vēsturiskās teoloģijas un hermeneitikas profesors Āzijas Luterāņu seminārā (ALS). Viņš ir arī Āzijas pārstāvis Konfesionālās evaņģēliski luteriskās konferences (CELC) Globālajā teoloģiskās izglītības komisijā (GTEC). Līdztekus saviem teoloģiskās izglītības pienākumiem viņš kalpo par mācītāju vietējā luterāņu draudzē Guandžou, Ķīnā. Honkongā viņš ir Dienvidāzijas luterāņu evaņģēliskās misijas (SALEM) loceklis un pašlaik ir SALEM Jau Oi draudzes diakonu priekšsēdētājs.
Viņš nāca, piepildīdams pravietojumus
Kristiešiem ir kas kopīgs: viņi zina, ka Kungs Jēzus Kristus ir viņu viss. Viņa pirmā atnākšana piešķir jēgu visam. Viņa otrā atnākšana atrisinās ikvienu jautājumu. Dievs Tēvs no mūžības bija paredzējis Sava Dēla atnākšanu. Dēls paklausīgi gāja Tēva nosprausto ceļu. Dievs Svētais Gars pasaulei par to dara zināmu caur cilvēkiem, kuru mute Viņam kalpo. Apustuļi paši saka: „Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu” (2. Pēt. 1:16). Kā aculiecinieki viņi mums sniedz drošas ziņas „par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs” (Ap. d. 1:1–2). Taču šī apustuļu aculiecinieku liecība ir tikai viena no divām, kas mums dotas ticības stiprināšanai un apstiprināšanai. „Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs” (2. Pēt. 1:19). Mums ir piepildītie pravietojumi.
Pravietojums pasludina un paredz — no tā arī teiciens, ka pravieši gan sludina, gan pareģo. Kad pravietojums pasludina, tas ir nesatricināms kā klints. Tas aptver lielās patiesības par cilvēka grēku un Dieva žēlastību. Turpretī, kad pravietojums paredz, tas ir nepilnīgs, kaut arī paliek tikpat drošs. Pravietojumam vajadzīgs piepildījums. Kamēr Jēzus nebija piedzimis, Viņa dzīve un darbs bija „vēl ne”. Praviešiem pietika ticēt, ka Dieva mīlestība, kurai vēl tikai bija jāatklājas visā pilnībā, ir tikpat droša kā paša Dieva esamība.
Māc. Dr. Džons K. Lorencs (John C. Lawrenz, 1943–2024) savu kalpošanu iesāka kā Ciānas luterāņu draudzes mācītājs Geinsvilā, Floridā. Pēc tam viņš bija Mičiganas Luterāņu semināra un Dr. Mārtiņa Lutera koledžas prezidents, kā arī Vecās Derības profesors Viskonsinas Luterāņu seminārā. Brandeisa universitātē viņš ieguva maģistra un doktora grādu svešvalodu jomā, bet pēc tam — filozofijas doktora (PhD) grādu Vidusjūras reģiona studijās. Savu kalpošanu viņš noslēdza kā Āzijas Luterāņu semināra Honkongā dibinātājs un pirmais prezidents, kur arī pasniedza. Viņš piedalījās vairākos nozīmīgos arheoloģiskajos izrakumos Izraēlā, ceļoja kopā ar saviem ebreju valodas un Vecās Derības studentiem uz Izraēlu, pavadīja sabata atvaļinājumus dažādās pasaules misijas vietās un bija iecienīts runātājs visā CELC. Tas Kungs aicināja Dr. Lorencu mājās Savā godībā 2024. gada 22. septembrī.
Vēstures aculiecinieki: Nīkajas koncils senajos avotos
Tā kā pēdējā laikā ir izskanējuši dažādi apgalvojumi par to, kas Nīkajas koncilā patiesībā notika, vai pat par to, vai mēs par tā norisi vispār varam ko vairāk nekā tikai minēt, šis pētījums ir iecerēts, lai aplūkotu tiešo aculiecinieku aprakstus un noskaidrotu, ko tie mums stāsta par notikušo. Sv. Hieronīms savā Dialogā pret luciferiāņiem, kas sarakstīts ap 380. gadu, rakstīja, ka ikviens var „lasīt Nīkajas koncila aktus [acta] un bīskapu vārdus”. Aptuveni septiņdesmit piecus gadus vēlāk baznīcas vēsturnieks Sozomens, rakstīdams par notikumiem gados pēc koncila, stāsta par gadījumu, kad divi Ārija atbalstītāji, Eisēbijs no Nikomēdijas un Teognijs no Nīkajas, „uzpirka notāru, kuram imperators bija uzticējis Nīkajas koncila dokumentu glabāšanu, un izdzēsa savus parakstus”. Šīs ziņas liek domāt, ka par slaveno koncilu tika glabāts kaut kāds protokols vai oficiāli pieraksti un ka tie pēc 325. gada bija zināmā mērā pieejami. Diemžēl gadsimtu gaitā tie ir gājuši zudumā. Kas mums ir palicis, ir triju atsevišķu dalībnieku — imperatora Konstantīna, Eisēbija no Cēzarejas un Atanāsija no Aleksandrijas — apraksti un atmiņas, kā arī ļoti īsa Eustātija no Antiohijas piezīme. Mums ir arī vēstule, kas rakstīta paša koncila vārdā. Bez dažām papildu izkaisītām ziņām vēsturniekiem šī nozīmīgā notikuma pārējā aina jāpapildina no dažāda garuma stāstījumiem, ko atstājuši septiņi senās kristīgās baznīcas vēsturnieki, kuri dzīvoja un rakstīja pusotra gadsimta laikā pēc koncila.
Māc. Dr. Glens L. Tomsons (Glen L. Thompson) tika nozīmēts kalpošanai Lusakā, Zambijā, kur viņš kalpoja sešus gadus (1977–1983). Studējot seno vēsturi Kolumbijas universitātē, viņš nodibināja pirmo WELS draudzi Ņujorkā. Divas viņa lielās mīlestības — misija un evaņģelizācija, no vienas puses, un zinātniskās studijas, no otras — turpināja vadīt viņa gaitas, kad viņš mācīja Mičiganas Luterāņu seminārā un Viskonsinas Luterāņu koledžā un aizsāka to, kas tagad ir WLS Mācītāju studiju institūts (Pastoral Studies Institute). 1999. gadā viņš tika uzaicināts lasīt lekcijas SALEM Honkongā, un tā aizsākās virkne mācību braucienu, kas noslēdzās ar pilna laika kalpošanu Āzijas Luterāņu seminārā par akadēmisko dekānu un Jaunās Derības un baznīcas vēstures profesoru (2011–2020). Pensijā viņš turpina mācīt pasaules misijas laukā un WLS programmā „Grow in Grace”, kā arī pētī, raksta un uztur savas tīmekļa vietnes www.fourthcentury.com un www.PaulineRoads.com. Viņa daudzās grāmatas apskatāmas viņa autora lapā vietnē Amazon.
Ja Jums ir jautājumi vai komentāri par šo apkārtrakstu, lūdzu, rakstiet uz brad.wordell@wls.edu.
Bībeles citāti no 1965. gada revidētā izdevuma. © Latvijas Bībeles biedrība, 1997; © British and Foreign Bible Society, 1965.
0 Komentāri