CELC

Konfesionālās evaņģēliski luteriskās konferences (CELC) Globālā teoloģiskās izglītības komisija (GTEC) pastāv, lai veicinātu teoloģisku draudzību starp mūsu teoloģijas mācībspēkiem — tos savstarpēji saistot un dodot iespējas sarunām.

GTEC

Lk. 16:19–23

19 Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas. 20 Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars. 21 Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. 22 Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts. 23 Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru.

— Lk. 16:19–23 (JTR2024)

Lai gan stāsts par bagāto vīru un Lācaru atrodams tikai Lūkas evaņģēlijā, tas ir viens no populārākajiem kristīgās mākslas sižetiem. Tam ir daudz iemeslu. Stāsta centrā ir dramatiska lomu maiņa, kas raisa visdažādākos jautājumus par taisnīguma nozīmi. Turklāt tas sniedz retu ieskatu dzīvē pēc nāves. Taču, lai cik populārs tas būtu, jo uzmanīgāk Jūs stāstu lasāt, jo grūtāks tas kļūst. Par laimi, ir atslēga, kas atklāj tā nozīmi. Tā atrodama stāsta beigās. Tāpēc pārdomāsim šo pantu: “ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos”.

Kristieši joprojām diskutē par to, vai šis stāsts ir līdzība vai vēsturisks notikums. Tie, kas to uzskata par vēsturisku notikumu, norāda, ka tas nekur nav nosaukts par līdzību. Nevienā citā līdzībā personas nav nosauktas vārdā. Daži pat ir izteikuši minējumu, ka bagātais vīrs ir mājiens uz augsto priesteri Kajafu. Viņš būtu valkājis purpura un smalka lina tērpus (2. Moz. 28:5–8). Mēs zinām, ka viņš dzīvoja namā ar vārtiem (Jņ. 18:15–16). Jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs (ap 37./38.–100. g.) raksta, ka viņam bija pieci svaiņi (Jūdu senatne 20.9.1). Kad Jēzus uzmodināja no mirušajiem citu Lācaru, Kajafa sazvērējās nogalināt viņus abus (Jņ. 11:49–53; 12:9–10). Tomēr, visticamāk, šis stāsts ir līdzība. Tas seko divām citām līdzībām. Tas sākas tieši tāpat kā tās (Lk. 15:11; 16:1). Un Lācars, visticamāk, ir nosaukts vārdā, lai norādītu, kāpēc viņš tika izglābts. Lācars ir ebreju vārda Elāzārs grieķiskā forma. Tas nozīmē “Dievs ir mans palīgs”. Agrāk daži domāja, ka arī bagātajam vīram ir vārds. Taču Dives nav viņa vārds. Tas ir tikai latīņu Vulgātas vārds “bagātais”.

Pirms mūsu teksta mēs lasām: Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie vīpsnāja par viņu. 15 Viņš tiem sacīja: “Jūs sevi taisnojat cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis. Kas cilvēku acīs augsts, Dieva priekšā ir negantība.” (Lk. 16:14–15). Ar šo stāstu Jēzus gribēja apstrīdēt viņu pārliecību, ka panākumi ir Dieva labvēlības zīme, bet nabadzība – Viņa nepatikas zīme. Un, tāpat kā mēs, bagātais vīrs varbūt pat domāja, ka īsti superbagāti ir tikai tie, kam veicies vēl labāk nekā viņam. Tie bija negodīgie bagātnieki, kas savu stāvokli bija sasnieguši uz citu rēķina. Turpretī tie, kam veicies sliktāk nekā viņam, bija slinki atstumtie, kas noteikti bija kaut ko izdarījuši, lai pelnītu savu likteni.

Nevajag arī domāt, ka šis vīrs, kas pats savu bagātību bija sakrājis, nonāca ellē tāpēc, ka bija bagāts. Galu galā arī tēvs Ābrahāms nebija nekāds nabags. Nē, šim bagātajam vīram trūka mīlestības, jo viņam nebija ticības. Viņš domāja, ka ar saviem sasniegumiem ir nopelnījis pietiekami daudz Dieva labvēlības, lai nu varētu baudīt sava darba augļus. Tāpat arī Lācara nabadzība nebija Dieva sods. Un viņš nenonāca debesīs arī tāpēc, ka bagātie viņu bija aplaupījuši. Nē, viņš paļāvās uz Rakstu apsolījumu, ka Dievs ir viņa palīgs. Un viņš pacietīgi un bez rūgtuma nesa savu krustu. Tātad starpību radīja ticība, kas tic Bībelei. Šāda ticība nevar nedarboties caur mīlestību.

Jēzus turpina stāstu, sacīdams: “Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās. 25 Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas. 26 Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums. 27 Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, 28 jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā.” (Lk. 16:24–28). Bieži vien pret elli iebilst, sakot, ka tur neviens nevar palikt neticīgs. Ellē ir diezgan grūti būt ateistam! Taču zināt, ka Dievs pastāv, nav tas pats, kas paļauties uz Viņu. Kā raksta Jēkabs, pat dēmoniem ir šāda veida “ticība” (Jk. 2:19). Protams, pazudinātie negrib ciest. Bet tas nenozīmē, ka viņi būtu sākuši paļauties uz Dievu. Bagātais vīrs to skaidri parāda. Viņš joprojām domā, ka viņa izcelsmei un sasniegumiem būtu jānodrošina Ābrahāma labvēlība. Viņš negrib brīdināt savus brāļus kādas jaunas grēku nožēlas dēļ. Drīzāk viņš baidās, ka viņu pazudināšana tikai palielinās viņa paša mokas. Viņš pat ir tik pārdrošs, ka ierosina Lācaram kļūt par viņa izsūtāmo zēnu.

Bet ko šis stāsts patiesībā var mums pastāstīt par dzīvi pēc nāves? Tā kā līdzībām ir noteikts salīdzinājuma punkts, mums jāatceras, ka secinājumus nevar izdarīt no katras to detaļas. Taču tas ir droši: ir tikai divas vietas, kur mēs varam nonākt, kad mirstam. Viena ir mierinājuma un atspirdzinājuma vieta. Otra ir pamestības un moku vieta. Un, kad esam debesīs vai ellē, pāriet uz otru pusi vairs nav iespējams. Protams, tam vajadzētu likt mums apstāties un padomāt. Neviens nezina, kad izdvesīs pēdējo elpu. Tāpēc neatlieciet grēku nožēlu. Jo Jūs taču negribat pamosties šī bezdibeņa nepareizajā pusē.

Jēzus noslēdz stāstu, sacīdams: “Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa. 30 Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem. 31 Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.” (Lk. 16:29–31). Čārlza Dikensa (Charles Dickens, 1812–1870) stāstā Ziemassvētku dziesma bija vajadzīgi trīs gari, lai pārvērstu Skrūdža sirdi. Taču tāds spēks gariem ir tikai daiļliteratūrā. Iziešanas no Ēģiptes laikā izraēlieši pieredzēja vienu brīnumu pēc otra. Neviens no tiem viņus neuzturēja žēlastībā tuksnesī. Un, lai gan bagātā vīra lūgums tika noraidīts, Kristus patiešām uzmodināja no mirušajiem citu Lācaru. Un zināt, kas notika? Kajafa un reliģiskie vadītāji ne tikai palika neticībā. Viņu secinājums bija, ka tagad jāmirst gan Jēzum, gan Lācaram!

Par laimi, Dievam Tēvam bija pavisam cits plāns. Tāds, kas no pirmā acu uzmetiena šķita īsta muļķība. Viņš sūtīja savu Dēlu kļūt nabagam un zemam, lai paceltu mūs savā dievišķajā godībā. Kristus uzņēmās mūsu brūces, lai remdētu mūsu vātis. Viņš izcieta sodu, ko bijām pelnījuši mēs, lai mēs saņemtu algu, ko bija pelnījis Viņš. Tajā nebija nekā taisnīga vai godības pilna. Taču savā nepelnītajā mīlestībā Viņš samaksāja par netaisnību, ko bijām nodarījuši mēs. To visu Viņš darīja, lai ar savu dzīvību dodošo Vārdu pasludinātu mūs par nevainīgiem. Apustulis Pāvils saka: “Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības dāvanu. Viņš, bagāts būdams, jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs viņa nabadzībā kļūtu bagāti.” (2. Kor. 8:9).

Mūs joprojām kaitina tas, ka nespējam paši izcirst savu ceļu, bet tieši tāpēc mūsu glābšana ir vēl drošāka. Jo viss šis stāsts Lācara glābšanas drošību pamato uz viņa atkarību un uz žēlastību. Tāpat kā Lācars nespēja pats aiznesties uz savu labdaru namiem, arī mūs vajadzēja aiznest pie Kristības ūdens. Tāpat kā Lācars saņēma vārdu “Dievs ir mans palīgs”, lai atgādinātu, ka Dievs ir viņa glābšanas veidotājs, arī mēs esam saņēmuši kristiešu vārdu, lai atgādinātu, ka Kristus ir mūsu ticības aizsācējs un piepildītājs (Ebr. 12:2). Bet kā mēs šodien varam zināt, ka Dievs mūs ir izredzējis mājot Ābrahāma klēpī? Atbilde ir tāda: Viņš šobrīd nerunātu uz Jums caur savu sludināto Vārdu, ja Jūs nebūtu izredzēti. Ņēmuši pie sirds Mozu un praviešus, ejiet tagad mīlestībā, paļaudamies, ka eņģeļi kādu dienu arī Jūs aiznesīs mājās. Āmen.

Lūgšana: Ak Dievs, visu to spēks, kas uz Tevi paļaujas: žēlīgi pieņem mūsu lūgšanas; un, tā kā savas mirstīgās dabas vājumā mēs bez Tevis nespējam darīt neko labu, dāvā mums savu Svēto Garu, lai mēs Tev patiktu gan gribā, gan darbos; caur Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, mūsu Kungu, kas ar Tevi un Svēto Garu dzīvo un valda, viens patiess Dievs, tagad un mūžīgi. Āmen (ELH Collect 82).

Svētbrīdi par Lk. 16:19–31 sarakstījis māc. Dr. Timotijs Šmēlings (Timothy Schmeling), ekseģētiskās un vēsturiskās teoloģijas profesors seminārā Bethany Lutheran Theological Seminary, Mankato, Minesotā. Svētbrīdis sniedz CELC mācībspēkiem hermeneitiski rūpīgas pārdomas par stāstu par bagāto vīru un nabaga Lācaru. Šmēlings ir Evaņģēliski luteriskās sinodes (Evangelical Lutheran Synod, ELS) Mācības komisijas loceklis un Konfesionālās evaņģēliski luteriskās konferences (CELC) Globālās teoloģiskās izglītības komisijas (GTEC) loceklis. Viņš ir grāmatas Lives & Writings of the Great Fathers of the Lutheran Church (St. Louis: Concordia Publishing House, 2016) redaktors. Šmēlings ir arī viens no autoriem grāmatās Five Centuries of Lutheranism (Fort Wayne: Luther Academy, 2020), Atonement in Lutheran Orthodoxy: Baier-Walther (Sidney: Synoptic Text Information Services, Inc., 2023) un Atonement in Lutheran Orthodoxy: Abraham Calov (Sidney: Synoptic Text Information Services, Inc., 2024).


Lutera darba Kā kristiešiem jāraugās uz Mozu izpēte

1. daļa: kas Mozus mums nav

Šo rakstu sarakstījis māc. Marks Degarmo (Mark DeGarmeaux), reliģijas studiju profesors koledžā Bethany Lutheran College, Mankato, Minesotā. Raksts sniedz CELC teoloģijas mācībspēkiem pārskatu par Lutera Vecās Derības hermeneitiku. Tas publicēts angļu valodā ar nosaukumu “An Exploration of Luther’s How Christians Should Regard Moses” žurnālā Lutheran Synod Quarterly 66, nr. 1 (2026. gada marts): 25–72. Degarmo ir Evaņģēliski luteriskās sinodes (ELS) Dievkalpojumu komisijas loceklis. Viņš ir grāmatas Every Sunday Organist autors. Degarmo ir Evangelical Lutheran Hymnary līdzredaktors. Viņš ir arī tulkojis vairākus svētbrīžu, vēstures un teoloģijas darbus (tostarp bīskapa Laache Book of Family Prayer, U. V. Korena Works un izlasi no Luther’s Works jaunās sērijas).

Lasīt tālāk › PDF · English · Lutheran Synod Quarterly 66:1, pp. 25–50


Kā izskaidrot Dieva naidu: Maleahijas 1:2–5 un Lūkas 14:25–27

Šo rakstu sarakstījis māc. Patriks Ernsts (Patrick Ernst), jaunas draudzes dibināšanas misionārs draudzē Eagle Lake Lutheran Church, Eagle Lake, Minesotā. Raksts sniedz CELC mācībspēkiem ekseģētisku pētījumu par sarežģīto naida tēmu. Tas publicēts angļu valodā ar nosaukumu “Explaining God’s Hatred: Malachi 1:2–5 & Luke 14:25–27” žurnālā Lutheran Synod Quarterly 65, nr. 4 (2025. gada decembris): 377–394. Ernsts ir Evaņģēliski luteriskās sinodes (ELS) Dievkalpojumu komisijas loceklis.

Lasīt tālāk › PDF · English · Lutheran Synod Quarterly 65:4, pp. 377–394


Ja Jums ir jautājumi vai komentāri par šo apkārtrakstu, lūdzu, rakstiet uz brad.wordell@wls.edu.

Bībeles citāti no izdevuma „Bībele. 2012. gada tulkojuma revidētais teksts” (2024). © Latvijas Bībeles biedrība, 2024.