Raksts

Viņš nāca, piepildīdams pravietojumus^*

Džons K. Lorencs (John C. Lawrenz)

Autors ir Dr. Mārtiņa Lutera koledžas (Ņūulma, Minesota) prezidents. Šis raksts pirmo reizi tika nolasīts simpozijā Dr. Mārtiņa Lutera koledžā 1993. gada 15.–17. aprīlī.

Kristiešiem ir kas kopīgs: viņi zina, ka Kungs Jēzus Kristus ir viņu viss. Viņa pirmā atnākšana piešķir jēgu visam. Viņa otrā atnākšana atrisinās ikvienu jautājumu. Dievs Tēvs no mūžības bija paredzējis Sava Dēla atnākšanu. Dēls paklausīgi gāja Tēva nosprausto ceļu. Dievs Svētais Gars pasaulei par to dara zināmu caur cilvēkiem, kuru mute Viņam kalpo. Apustuļi paši saka: „Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu” (2. Pēt. 1:16). Kā aculiecinieki viņi mums sniedz drošas ziņas „par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs” (Ap. d. 1:1–2). Taču šī apustuļu aculiecinieku liecība ir tikai viena no divām, kas mums dotas ticības stiprināšanai un apstiprināšanai. „Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs” (2. Pēt. 1:19). Mums ir piepildītie pravietojumi.

Pravietojums pasludina un paredz — no tā arī teiciens, ka pravieši gan sludina, gan pareģo. Kad pravietojums pasludina, tas ir nesatricināms kā klints.¹ Tas aptver lielās patiesības par cilvēka grēku un Dieva žēlastību. Turpretī, kad pravietojums paredz, tas ir nepilnīgs, kaut arī paliek tikpat drošs. Pravietojumam vajadzīgs piepildījums. Kamēr Jēzus nebija piedzimis, Viņa dzīve un darbs bija „vēl ne”. Praviešiem pietika ticēt, ka Dieva mīlestība, kurai vēl tikai bija jāatklājas visā pilnībā, ir tikpat droša kā paša Dieva esamība.

Tomēr ne Mozum, ne Jesajam, ne Dāvidam nebija pilnas ainas. Kad šie vīri pravietoja par Pestītāju, kas vēl nebija nācis, viņu ticība sniedzās pretī tam, kas vēl priekšā. Pravieši ilgojās redzēt un dzirdēt savu Pestītāju Viņa pilnajā atklāsmē. Dievs Savā gudrībā atstāja praviešu ilgas nepiepildītas. Vai tas nozīmē, ka praviešu vārdi bija ēteriski, nesakarīgi murgojumi? Nē. Mozus, Jesaja, Dāvids un pārējie pravieši nebija taustītāji, kas ķer pēc salmiņa. Viņos darbojās Kristus Gars. Par pestīšanu Vecās Derības pravieši „ir taujājuši un pētījuši ..., gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos” (1. Pēt. 1:10–11).

Dieva pravietojumi bija kas vairāk nekā laika ziņu pareģojums par rītdienas laiku. Pravieša vārdus mērīja ar vienkāršu pārbaudi, kas dota 5. Moz. 18:14–22, it īpaši 21. un 22. pantā. Ja pravieša paredzētais piepildījās, bija runājis Dievs. Bet, ja vēsts bija sludināta Tā Kunga Vārdā un nepiepildījās, Dievs nebija ar šo pravieti, un pravieša vārdiem nebija jātic. Gadu gaitā Dievs pa vienam pravietojumam salika kopā mozaīku tam, kam bija jānāk. Beidzot tās bija pietiekami, lai ticīgie ļaudis, Jēzum nākot, Viņā saskatītu to, kas Viņš ir.

Jēzus pats bija pravietis. Bet, tā kā Viņš bija tas Pravietis, Viņš atšķīrās no pārējiem. Tāpat kā viņi, Viņš pasludināja. Atšķirībā no viņiem — Viņš piepildīja. Jēzus zināja, kas Viņš ir un kāpēc ir nācis. Vēstules ebrejiem autors mums saka: „pasaulē ienākdams, Viņš saka: ... Tad Es sacīju: raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts, Tavu prātu darīt, ak, Dievs!” (Ebr. 10:5, 7; citēts no Ps. 40:6–8). Viņš bija Dievs cilvēka miesā, pilnīgais liecinieks, kam atklāt Dieva pilnīgo mīlestību. Viņš zināja, ka ir Tas, kuru pravieši gaidīja. „Nedomājiet,” Jēzus sacīja, „ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt” (Mt. 5:17). Jēzus gribēja, lai pasaule zina, ka Viņš ir visa tā apstiprinājums, ko pravieši rakstījuši. Ceļā uz Emavu Jēzus „izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti” (Lk. 24:27). Jēzus sāka ar Mozu un aptvēra visus praviešus. Laika Viņam tam bija gana. Septiņas jūdzes (ap 11 km) garais ceļš no Jeruzālemes uz Emavu droši vien prasīja pāris stundu. Lieldienu vakarā Jēzus Savu tuvāko mācekļu lokam atgādināja, ka „visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās” (Lk. 24:44). Jau agrāk Viņš bija uzsvērti sacījis: „Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek” (Mt. 5:18).

Vai mācekļiem bija viegli savienot pravietojumu ar piepildījumu? Ne uzreiz! Jēzus norāja Savus sekotājus: „Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!” (Lk. 24:25). Tāpat kā praviešiem, arī apustuļiem bija vajadzīgs Kristus Gars, lai atvērtu viņu prātu. Bet, tiklīdz saikne starp pravietojumu un Kungu Jēzu Kristu bija saskatīta, pravietojumu piepildījums apustuļu mācībā kļuva par dārgu un varenu spēku. Apustulis Pāvils rakstīja: „Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību” (Rom. 15:4). Pēteris uz piepildīto pravietojumu raudzījās kā uz „sveci, kas spīd tumšā vietā” (2. Pēt. 1:19).

Jaunā Derība ir bagātīgi caurausta ar Vecās Derības citātiem un norādēm, kas savieno Jēzu ar pravietojumiem. Apustuļu veids, kā lietot Veco Derību, varēja būt dažāds. Matejs un pārējie evaņģēlisti desmitiem reižu pievērš uzmanību pravietojumam un piepildījumam ar tādām ievadfrāzēm kā „tad piepildījās, kas sacīts caur pravieti” vai „jo ir rakstīts”. Tām seko tieši citāti. Evaņģēlijos un Apustuļu darbos tādu ir vairāk nekā četri desmiti. Pēteris un Jānis Ap. d. 4:11 citēja Ps. 118:22: „Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni,” — lai sinedrijam skaidri parādītu, ko jūdi bija izdarījuši un ko Dievs no tā bija izveidojis. Stefans Ap. d. 7. nodaļā izmantoja Vecās Derības vēsturiskos stāstus, lai aizstāvētos pret apsūdzību, ka viņš nostājies pret bauslību un Templi. Viņa līdzdiakons Filips etiopietim sniedza kristocentrisku Jesajas 53. nodaļas skaidrojumu (Ap. d. 8:32–33). Bez tiešiem citātiem Jaunā Derība atbalso Veco arī vārdu un frāžu izvēlē. Labs piemērs ir vārdi no debesīm, kas atskanēja Jēzus apskaidrošanā (Mt. 17:5). „Šis ir Mans mīļais Dēls” ir ņemts no Ps. 2:7, „pie kura Man labs prāts” — no Jes. 42:1, bet noslēdzošie vārdi „To jums būs klausīt” — no 5. Moz. 18:15.

Bet kā ar mums, kas dzīvojam starp Jēzus pirmo un otro atnākšanu? Mums ir apustuļu Vārds kā neapstrīdama liecība par vēstures Jēzu. Mūsu ticība, kas dzimusi no Vārda, tiek stiprināta ikreiz, kad dzirdam Rakstu liecību par mūsu Kunga piedzimšanu, nāvi, augšāmcelšanos un debesīs uzkāpšanu. Mēs ticam, kaut arī Jēzus nav pie mums miesā, kā Viņš reiz bija pie Saviem mācekļiem. Kāpēc mēs ticam? Tāpēc, ka Kristus Gars mūs pārliecina: Jēzus mūsu dēļ dzīvoja, mira un augšāmcēlās.

Kāds varbūt sacīs: ir bijuši arī citi, kas sev piedēvējuši garīgu misiju. Arī viņi ir vēsturiskas personas! Kā ar Gautamu Budu un Muhamedu? Kā ar Zaratustru un Konfūciju? Kā ar Džozefu Smitu un Deividu Korešu? Nekristīgās reliģijas ir pretendējušas uz cilvēku dvēselēm, balstoties uz ētiku, harismu, prāta asumu vai augsto tikumisko jūtīgumu, kas piemīt neparastiem cilvēkiem, kuri ik pa laikam uznirst vēsturē. Kristietība ir citāda. Tā ir patiesā Dieva patiesā atklāsme caur patiesu cilvēku, kura atnākšanu jau no pašiem vēstures pirmsākumiem bija paredzējuši Dieva iedvesmoti vēstneši. Kungs Jēzus Kristus ir vienreizējs. Viņš ir iemiesotais Vārds, kā to pasludina Jāņa evaņģēlija pirmā nodaļa. Cilvēku veidotās reliģijas Dievu definē cilvēku vārdiem, ko izrunā cilvēku mēles. Vienīgi Dievs pats definē Sevi. Viņš ir 2. Moz. 3:14 ES ESMU, KAS ES ESMU. Pravietojumi par iemiesoto Vārdu sagatavoja skatuvi Jēzus vienreizējai dzīvei. Apustuļu liecība aizcērt durvis jebkādām šaubām par to, ka Viņš ir vienreizējs. „Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā” (2. Pēt. 1:19).

Bet nu rodas jautājums: kā mēs ņemam vērā praviešus, kad tie runā par Kungu Jēzu Kristu? Kā uzturam degošu pravietiskās patiesības gaismekli? Tā kā mūsu grēcīgā daba karo pret Kristus Garu mūsos, varam uzdot labāku jautājumu: kā nepieļaut, ka mēs paši pravietojuma gaismu nodzēšam?

Ja ignorējam saikni starp praviešiem un apustuļiem, pravietojuma gaisma nodziest. Raksti ir vienots veselums. Kā abas mūsu acis, tā abas Derības redz Kristu. Viena paredz. Otra piepilda. Kopā abas mums dod garīgu „dziļuma redzi”. Vecās Derības pravietojumi ir kā liela gobelēna pavedieni vai kā krāsu triepieni gleznotāja audeklā. Pieliec degunu pie mākslas darba — un daudz ko nesaskatīsi. Atkāpies — un aina ir acīmredzama un bijību raisoša. Kad atkāpjamies un ņemam vērā gan pravietojumu, gan piepildījumu, varam līdz ar pravieti Jesaju un apustuli Pāvilu sacīt: „redzēs tie, kam nebija sludināts par Viņu, un nāks pie atziņas, kas nebija dzirdējuši” (Rom. 15:21; Jes. 52:15).

Vēl viens veids, kā nodzēst pravietisko gaismu, ir lietot Veco Derību, lai definētu Jauno, nevis otrādi. Mēs zinām, ka viena no mūsu acīm ir vadošā. Tāpat ir ar Rakstiem. Par derības attiecībām, ko Dievs nodibināja ar Israēlu Sinaja kalnā, Jaunā Derība pasludina: „Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:4). Lietas būtība ir tā, ka Dievs grēciniekus attaisno ticībā bez darbiem. Vecās Derības stāsts par neuzticīgo Israēlu ir viens milzīgs pierādījums tam, ka cilvēki nespēj turēt Dievam dotu uzticības solījumu. Jēzus nenāca, lai būtu jauns bauslības devējs un no jauna uzliktu cilvēcei jūgu. Viņš nāca kā vienīgais cilvēks visā vēsturē, kas spēja būt svēts un palikt svēts. Viņš to darīja, lai Dievs Sava Dēla taisnību varētu pieskaitīt visiem kā dāvanu bez nopelna. Pravietiskais vārds ir kā krāšņs rāmis ap skaisto Pestītāja gleznu. Tas ir lielisks ietvars žilbinošajam Kristus pilnīgās dzīves dārgakmenim.

Raksti paši sniedz mums līdzību. Vecā Derība ir ēna, bet Jaunā Derība — pati īstenība. Tā saka Pāvils Kol. 2:17, runādams par Vecās Derības ceremoniālo kārtību: „Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.”² Vēstules ebrejiem autors (10:1) runā par Vecās Derības asins upuriem, ko Dievs pavēlējis caur Mozu. Bauslībai, kas šos upurus prasa, „piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids”.³

Vecās Derības patiesība atveras Jaunajā. Praviešu vārdi ir pumpuri. Pumpurā ir viss zieds, tomēr patiesība tur ir cieši ietīta un daļēji apslēpta. Patiesību pilnībā neredz un nenovērtē, kamēr zieds nav uzplaucis. Jēzus ir šis zieds.

Vēl cits veids, kā apdzēst pravietiskās liecības spēku, ir aiztikt pašu tekstu. Vārdam pieder pēdējais vārds. Rakstu pirmais un pēdējais rakstītājs — Mozus (5. Moz. 4:2; 12:32) un Jānis (Atkl. 22:18–19) — svinīgi brīdina neaiztikt Dieva Vārdu. Mēs nekad nedrīkstam praviešu vēstī atrast ko tādu par Kristu, kas pieliktu klāt tam, ko skaidri sludina apustuļi. Tāpat nedrīkstam praviešiem atņemt visu to iedvesmotās atziņas plašumu, ko viņi, Gara mudināti, ienesa Kristus noslēpumā.

Cik liela Vecās Derības daļa ir pravietojums? Visa? Lielākā daļa? Daļa? Tikai tās vietas, kuras Jaunā Derība skaidri nosauc par pravietojumu? Tas, kā atbildam uz šo jautājumu, ietekmē skaidrošanu.

Pāvils apliecina, ka Dieva nams ir „uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus” (Ef. 2:20). Tātad Pāvils māca, ka mūsu ticības pamatu ir likušas divas autoru grupas. Apustuļi bija liecinieki. Bet tādi bija arī pravieši. Apustuļi zināja, ka pravietojums neaprobežojas ar sešpadsmit rakstu praviešiem (no Jesajas līdz Maleahijam), kurus mēs uzreiz pielīdzinām pravietojumam. Vēstules ebrejiem autors saka: „Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, lai apliecinātu to, par ko vēlāk sludinās” (Ebr. 3:5). Apustulis Pēteris apliecina: „visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, arī šīs dienas ir pasludinājuši. Jūs esat šo praviešu un šīs derības bērni...” (Ap. d. 3:24–25). Par Dāvidu Pēteris saka: „Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla. Viņš, to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos...” (Ap. d. 2:30–31). Mozus, Samuēls un Dāvids ir piemēroti pārstāvji tiem Dieva vīriem, kas runāja no visām trim ebreju Bībeles daļām — Bauslības, Praviešiem un Rakstiem.

Vai nav pārspīlēti sacīt, ka visa Vecā Derība ir pravietojums? Vai Vecās Derības trīsdesmit deviņās grāmatās nav vēstures, dzīvesstāstu, tikumiskas pamācības, sapņu, sarunu un vēl daudz kā cita? Jā, ir. Šīs cilvēciskās iezīmes iepriekš attēlo Jēzus pilno cilvēcību, jo īpaši tās nepierakstītās detaļas, par kurām apustulis Jānis mums saka, ka ar tām varētu piepildīt visu pasauli ar grāmatām (Jņ. 21:25). Mēs turam, ka Kristū „mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol. 2:9). Turklāt mēs ticam apustulim Pāvilam, kad viņš saka: „Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi” (Kol. 2:10). Nē, nav pārspīlēti sacīt, ka ikviena iedvesmoto Rakstu daļa kaut kādā veidā norāda uz Kristu un ka caur Dieva Vārdu — Veco un Jauno Derību — mēs varam saņemt apsolīto pilnību, ko Dievs mums Kristū ir paredzējis. Mums ir šis iedrošinājums: „Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; ... tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū” (2. Tim. 3:14–15). Luters savā komentārā par 2. Sam. 23:1–5 rakstīja:

Mums, kristiešiem, ir Bībeles jēga un nozīme, jo mums ir Jaunā Derība, tas ir, Jēzus Kristus, kas bija apsolīts Vecajā Derībā un kas vēlāk parādījās un atnesa Sev līdzi Rakstu gaismu un patieso jēgu. ... Jo tas ir pats svarīgākais punkts, no kura viss atkarīgs. Kas šo Vīru, kuru sauc Jēzus Kristus, Dieva Dēls, un kuru mēs, kristieši, sludinām, pareizi un patiesi netur vai negrib, tas lai neaiztiek Bībeli — tā es ieteicu. Viņš noteikti nonāks pie nekā. Jo vairāk viņš studēs, jo aklāks un muļķīgāks kļūs — vienalga, vai viņš būtu jūds, tatārs, turks, kristietis vai kā vien viņš gribētu sevi saukt.⁴

Nav nepieciešams, lai ikviena Vecās Derības daļa būtu pravietiska vienādā mērā. Dažas praviešu sacītās lietas izcelsies kā prožektoru stari. Citas metīs tikai blāvu ēnu. Praviešu ieguldījums līdzinās tam, ko sniedz locekļi, kas veido baznīcu — Kristus miesu. Katrs loceklis ir miesas daļa, tomēr ne visi locekļi ir acis vai ausis. Daži locekļi kalpo mazākiem, tomēr svarīgiem uzdevumiem. Rāmim, kurā Vecā Derība ievieto Kristu, ir daudz leņķu. Ietvaram ir daudz šķautņu. Pumpuram ir daudz ziedlapu. Ēnai ir daudz malu.

Vienmēr ir prātīgi sākt ar tām vietām, kuras Jaunā Derība nosauc par pravietojumu piepildījumu. Tie ir prožektoru stari, kas izceļas. Tās ir gaismas, pie kurām mācāmies rūpīgi pētīt pārējo Veco Derību. Skaidri nosauktie pravietojumi mums rāda Svēto Garu darbā kā skaidrotāju. Viena lieta mums uzreiz iekritīs acīs. Lielākā daļa citātu attiecas uz Jēzus personu un darbu. Reizēm saikni starp pravietojumu un piepildījumu uztveram uzreiz. Reizēm Svētā Gara skaidrojums nav tāds, kādu būtu gaidījuši. Tas uzsver, kāpēc praviešiem savi pravietojumi bija rūpīgi jāpēta.

Jaunajā Derībā citētie pravietojumi skar visus Pestītāja aspektus: kas Jēzus ir, ko Jēzus nāca darīt, kur Viņš parādīsies, kad un kā tiks īstenots Dieva plāns un kāpēc Jēzus ir tik svarīgs. To ilustrēs daži piemēri. Pēc Dāvida vārdiem Jēzus ir gan Dievs Tas Kungs (Ps. 110:1; Mt. 22:44), gan patiess cilvēks (Ps. 8:4–6; Ebr. 2:6–8), tomēr, kā saka Jesaja, Viņš bija bez grēka (53:9; 1. Pēt. 2:22). Jēzus kalpošana notiks Galilejā, kā Jesaja bija sacījis (9:1–2; Mt. 4:15–16).⁵ Tomēr Pestītājs parādīsies Jeruzālemē, kā saka Caharija (13:7; Mt. 26:31). Jēzus nāca, lai mācītu cilvēci Dieva ceļos (Ps. 78:2; Mt. 13:35), lai nestu cilvēku vājības un slimības (Jes. 53:4; Mt. 8:17) un lai dziedinātu viņu brūces, kā Jesaja bija paredzējis (53:5; 1. Pēt. 2:24). Pēc Caharijas vārdiem Viņa mācekļi Viņu pametīs (13:7; Mt. 26:31) un atstās Viņu ienaidnieku rokās, lai tie Viņu pārdurtu (12:10; Jņ. 19:37). Viņš karāsies nolādēts pie koka (5. Moz. 21:23; Gal. 3:13).⁶ Tomēr neviens Viņa miesas kauls netiks salauzts (Ps. 34:20; Jņ. 19:36),⁷ un Viņa miesa kapā nesatrūdēs (Ps. 16:10; Ap. d. 2:31). Viņš sēdīsies pie Dieva labās rokas godībā (Ps. 110:1; Ap. d. 2:34). Pestīšana atklāsies pēdējās dienās, un to pavadīs Svētā Gara izliešana (Joēla 3:1–5 (angļu Bībelēs 2:28–32); Ap. d. 2:17–21). Gars savukārt tiks izliets caur sludināšanu, kā saka Jesaja (61:1–2; Lk. 4:18–19). Un kāpēc šī izliešana? „Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu” (Ap. d. 10:43).

Kad esam izsmeļoši izpētījuši pravietojumus, kas tieši saistīti ar Jēzu, mēs nostājamies līdzās praviešiem, kas „ir taujājuši un pētījuši ..., gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos” (1. Pēt. 1:10–11). Īsā rakstā iespējams sniegt tikai paraugu tam, ko var atrast. Mēs izmantosim Apustuļu ticības apliecības otrā artikula vārdus. Tas ir apustuļu mācības par Jēzu kopsavilkums. Līdzās ticības apliecības vārdiem un frāzēm, kas apraksta Jēzu, mēs sapulcināsim tos Vecās Derības jēdzienus un tēmas, kas iepriekš vēstīja Jaunās Derības vēsts pilno patiesību.

Es ticu uz Jēzu. Jēzus ir īpašais vārds, ko Dievs izraudzījās Marijas dēlam (Lk. 1:31).⁸ Tas nozīmē „Tas Kungs pestī”. Vecā Derība ir vesela virkne Tā Kunga glābšanas darbu: Noa un viņa ģimene pasargāti šķirstā (1. Moz. 6–9), Jēkaba pēcnācēji izvesti cauri Sarkanajai jūrai (2. Moz. 14), Israēls kā uz ērgļa spārniem nests uz Dieva kalnu (2. Moz. 19:4) un uz apsolīto zemi kā avis, ko vada gans (Ps. 78:52–55), burvis Bileāms, kam izjaukta iecere nolādēt Dieva tautu (4. Moz. 22–24), Jozua Ajalonā, kad saule apstājās (Joz. 10), un savā atvadu runā, atgādinādams Dieva glābšanas darbus pagātnē (Joz. 24),⁹ Gideons, kas pie More uzvarēja ar sauju vīru (Soģu 7), Samuēls, kas pie Eben-Ēcera pavērsa Israēla likteni (1. Sam. 7), Dāvids, kas nogāza Goliātu (1. Sam. 17), Estere Purima svētkos, Daniēls lauvu bedrē (Dan. 6) un Israēla atlikums, kas Ezras un Nehemijas dienās atvests atpakaļ uz Ciānu.

Es ticu uz Jēzu Kristu. Kristus nozīmē „Svaidītais”. Jēzus bija aicināts piepildīt visu to, ko Vecās Derības svaidītie centās, bet nespēja paveikt. Ārona priesterība gandrīz 400 gadu kalpoja Dieva tautas garīgajām vajadzībām Šīlo. Priesteri tika svaidīti, lai nestu upurus (Ebr. 5:1), lai šķirtu ceremoniāli šķīsto no nešķīstā (3. Moz. 10:10) un lai mācītu tautu (3. Moz. 10:11; Mal. 2:7). Tomēr priesteri neatbilda Dieva pilnības mērauklai. Priesteri bija grēcinieki — sākot no Ārona, kas izlēja zelta teļu (2. Moz. 32:1–6), līdz Ēļa dēliem, kas apgānīja svētnīcu (1. Sam. 2:12–17, 22, 25).¹⁰

Dievs svaidīja ķēniņus, lai tie ganītu tautu (2. Sam. 5:2; 7:7) un sargātu Dieva patiesību (5. Moz. 17:18–20). Daži, kā Dāvids un Zālamans, kalpoja tautas garīgajām vajadzībām, taču visiem bija māla kājas. Dāvida grēks ar Batsebu un Ūrijas noslepkavošana izraisīja virkni sacelšanos, kas plosīja ķēniņvalsts audumu. Par spīti visai Zālamana gudrībai, viņš nevaldīja labi, jo pārkāpa trīs aizliegumus, ko bija noteikuši Mozus (5. Moz. 7:25) un Jozua (Joz. 23:7, 12): aizliegumu precēties ar kānaāniešiem, slēgt ar tiem līgumus un kalpot elkiem. Sauls, Israēla pirmais ķēniņš, pats sev atņēma dzīvību (1. Sam. 31:4). Cedekijam, pēdējam Jūdas ķēniņam, izdūra acis, pirms tam liekot noskatīties ķēniņa dzimuma nokaušanā, kamēr Jeruzāleme un Templis gruzdēja (2. Ķēn. 25:7).

Pravieši tika svaidīti, lai sacītu patiesību, visu patiesību un neko citu kā patiesību (1. Ķēn. 17:24; 22:16). Vecās Derības noslēguma gadsimtos pravieši pacēlās kā torņi. Viņi sludināja grēku un pasludināja žēlastību, lai samaitāto, elkdievīgo Israēlu pasargātu no bauslības lāstiem, ko tas bija tik bagātīgi pelnījis. Tomēr pravieši Israēla slīdēšanu pretī iznīcībai neapturēja. Šo vīru un visu Vecās Derības „kristu” neveiksme mācīja Israēlam cerēt uz labāku Kristu, kam jānāk.

Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu... Dieva vārdā runādams, pravietis Hozeja sacīja: „Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes. Bet, ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis” (Hoz. 11:1–2). Tas Kungs izraudzījās Israēlu no visām tautām, lai parādītu Savu vēlēšanos uzņemt cilvēci Savā ģimenē. Caur derību, kas tika slēgta Sinaja kalnā, debesu Tēvs izcēla Israēlu kā pirmdzimto starp visām tautām (2. Moz. 4:22; Jer. 31:9).

Šī patiesība tika atjaunota katrā paaudzē caur pirmdzimto izpirkšanu (2. Moz. 13:11–13). Izejot no Ēģiptes, cilšu pirmdzimtie tika izpirkti, par katru pirmdzimto atdalot vienu vīru no Levija cilts. Tā kā levītu nepietika, daži pirmdzimtie bija jāizpērk ar pieciem sudraba šekeļiem (4. Moz. 3:11–13, 41). Nauda pirmdzimto izpirkšanai tika lietota arī turpmākajās paaudzēs.¹¹ Levīti palika par „izpirkuma maksu” visu atlikušo Vecās Derības laiku. Viņu īpašie pienākumi bija kalpot pie altāra, dedzināt upurus un mācīt bauslību (5. Moz. 33:8–10). „Pirmdzimtais” ir arī apzīmējums Mesijas mantiniekam Dāvida tronī (Ps. 89:27).

Lai cik spēcīgs bija pirmdzimtā jēdziens Vecajā Derībā, ne levīti, ne israēlieši nespēja neko vairāk kā tikai iepriekš attēlot Dieva vienīgo Dēlu. Israēls nespēja atbildēt uz Tēva pilnīgo mīlestību ar savu pilnīgu mīlestību. Jau no paša sākuma Israēls izrādījās pazudušais dēls. „Mūsu tēvi Ēģiptes zemē neievēroja Tavus brīnuma darbus, viņi aizmirsa Tavu lielo žēlastību un bija nepaklausīgi pie jūras, pie Niedru jūras” (Ps. 106:7). Soģu grāmatas pirmās nodaļas mums stāsta, kā paaudze pēc paaudzes atkāpās no ticības. Levītu „garīdzniecības” neveiksme Israēlā ir izcelta Soģu grāmatas 17.–19. nodaļā. Vēlāk desmit ciltis apkaunoja savas pirmdzimtības tiesības, klanīdamās teļiem (1. Ķēn. 12:28–30) — ko viņu tēvi reiz jau bija darījuši pie Sinaja kalna (2. Moz. 32:4, 8). Israēla un Jūdas ķēniņvalstis izrādījās pārlieku reliģiozas. Tām bija rituālu, upuru un dievu papilnam. Tomēr pravieši nosoda šo daudzu tēvu dzemdināto reliģiju. Tā bija attālinājusies no vienīgā Tēva derības. Tajā nebija tēvišķas mīlestības. Patiesi, jo vairāk Tēvs izlēja Savu mīlestību pār Israēlu, jo tālāk Viņa izredzētais „dēls” no Viņa aizklīda. Nepaklausīgais Israēls skaidri parādīja, ka grēcīgi cilvēki nespēj turēt derību ar Dievu. Šī neiespējamība ir Pāvila vēstules romiešiem pirmo nodaļu tēma.

Jēzus Kristus, Tēva vienpiedzimušais Dēls, bija vienīgais cilvēks, kas pilnīgi piepildīja bauslību (Ebr. 4:15; Rom. 5:17). Viņš bija patiesais pirmdzimtais (Rom. 8:29) visā radībā un pār visu radīto (Kol. 1:15–16), kā arī pirmdzimtais no mirušajiem (Atkl. 1:5). Ar Savu darbu Jēzus rada pirmdzimto draudzi, kuras vārdi ierakstīti debesīs (Ebr. 12:23). Matejs (2:15) mums norāda, kā debesu Tēvs Savu pirmo un vienpiedzimušo aicināja no Ēģiptes tāpat, kā reiz bija aicinājis Israēlu. Šis Dēls uzvarēja tur, kur Israēls un levīti cieta neveiksmi. Jēzus bija tā „gaisma apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm”, par ko runā Simeons (Lk. 2:32).

Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu. Pravietojumu Dievs ir Dievs, kas pats Sevi definē, — ES ESMU, KAS ES ESMU. Kā tāds Viņš ir „Tas Kungs [ebr. Jahve], apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu” (2. Moz. 34:6–7). Vecā Derība to apliecina. Piedošana, dzīvība un pestīšana Israēlā parādās vienīgi no žēlastības, kaut arī neveiksmes un atkrišana bija visapkārt. Patriarhu mantinieki savu mantojumu ieguva negaidīti. Īzāks piedzima vecākiem, kas jau bija pāri bērnu radīšanas gadiem (Ebr. 11:11). Jēkabs bija jaunākais no dvīņiem (1. Moz. 25:23). Jūda bija ceturtais dēls (1. Moz. 29:35) un izšķērdētājs (1. Moz. 38). Jūdas mantinieks bija dzimis no asinsgrēka savienības (1. Moz. 38:30). Vienā vēsturiskā notikumā pēc otra redzam principu soli Deo gloria. Dieva veiktā Israēla izvešana no Ēģiptes noritēja pēc plāna, kam ticēja vienīgi Dievs. Israēls kurnēja, Mozus nolaida rokas, bet Dievs palika pie Sava (2. Moz. 5). Tāpat Jozuas pirmā lielā uzvara Kānaānā — Jērikas ieņemšana — notika pēc kaujas plāna, kas bija pretrunā ar ierasto kara gudrību (Joz. 6). Tas prasīja prātam neaptveramu uzticēšanos. Israēlam vajadzēja ar kliedzienu nogāzt pilsētas mūrus pēc tam, kad tas sešas dienas reizi dienā klusējot bija apgājis ap pilsētu un septītajā dienā — septiņas reizes. Un tomēr tas izdevās. Gods par Israēla uzvaru pār Jēriku 100 % pienācās Tam Kungam. Citas „uzvaras, izrautas no sakāves rīkles”, piemēram, Sanheriba sakāve ķēniņa Hizkijas dienās (2. Ķēn. 19), iepriekš attēlo tos vispārējos žēlastības un tiesas darbus, kas pirmtēlo mūsu Kunga Jēzus Kristus pirmo un otro atnākšanu. Pestīšana vienīgi no žēlastības ir Pāvila vēstuļu, jo īpaši vēstuļu romiešiem un galatiešiem, tēma.

Tiesa bija Israēla daļa, kad Israēls atstūma žēlastību. Atcerieties Israēla karapulku pie Hormas. Tas Kungs bija piespriedis Savai tautai četrdesmit gadus klejot, jo tā atteicās cīnīties Tā Kunga pusē, lai iekarotu Kānaānu. Kad tie pārdomāja, viņi tika smagi sakauti (4. Moz. 14:44–45). Atcerieties, kā Ēļa dēli zaimojoši lietoja svēto šķirstu kā laimes talismanu (1. Sam. 4). Tas noveda pie pirmās svētnīcas iznīcināšanas Šīlo (Jer. 7:12–14). Atcerieties, kā atkritusī Jūda Jeremijas dienās uzskatīja Jeruzālemi un Templi par neaizskaramiem (Jer. 4:10; 8:11) un kā Ecēhiēls parādībā vēroja Dieva godību aizejam no Dieva nama (9:3; 10:18; 11:23).

Es ticu uz Jēzu Kristu ..., kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas. Piedzimšana kā pestīšanas vārti parādījās jau Ēdenes dārzā. Tur Dievs apsolīja, ka grēka un grēka autora tirānijai pienāks gals caur sievas dzimumu. Pirmais evaņģēlijs — 1. Moz. 3:15 — ir apbrīnojams. Tas Kungs Savu vēsti ietērpa valodā, kas pilnīgi atbilda Ādama un Ievas pasaulei. Ja Tas Kungs būtu lietojis tādus vārdus kā Bētleme, Golgāta, Jāzepa kaps vai pat Jēzus, tie Ādamam un Ievai būtu bijušas tikai skaņas. Bet čūskas kodiens un čūskas galvas samīšana bija pieredze, ar ko Ādamam kritušajā pasaulē nāksies saskarties. Ādams un Ieva redzēs indes nāvējošo, kaut ne vienmēr nāvīgo, spēku. Reizē viņi iemācījās, ka satriecošs sitiens pa galvu spēj čūsku uz vietas apturēt tās lokanajā ceļā. Tā 1. Moz. 3:15 līdzinās lielai daļai Vecās Derības pravietojumu. Dievs lietoja vārdus un jēdzienus, ko cilvēki sava laika apstākļos varēja saprast, labi zinādams, ka ticības acis ieraudzīs pašu īstenību, kad tā beidzot nāks.

Paaudzēm ilgi piedzimšana bija taustāms Dieva apsolījuma pierādījums. Caur Ābrahāma pēcnācēju tiks svētītas visas tautas virs zemes (1. Moz. 12:3). Dievs sacīja Dāvidam, ka pēcnācējs no viņa dzimtas stāsies Dāvida vēlēšanās vietā celt Tam Kungam dievnamu (2. Sam. 7:11–16). Jesajas Atvase (11:1) no Jesses Jūdas nokaltušā celma bija Jesajas brīnumbērns (9:6–7) un jaunavas dēls, ko viņš skatīja no tālienes (7:14). Miha sacīja, ka šis bērns būs zīdainis Bētlemē (5:2). Tās svarīguma dēļ dzemdēt bērnu bija sievietes augstākā svētība. Un otrādi — neauglība bija krusts, kas jānes. Līdz ar piedzimšanu nāca cerība, ka nāves pretinde ir tuvu. Zelta pavediens, kas vijas cauri visai Vecajai Derībai, ir tas, ka Dievs no mūžības bija nolēmis, ka tiks ieņemts Dēls, lai pestītu cilvēci. Ieva tam ticēja. Jesaja to apsolīja. Marija to piedzīvoja.

Pat Saiešanas telts un tās pēctece — Templis — sludināja iemiesošanos. Dievs ir visur, kā Zālamans apliecināja savā iesvētīšanas lūgšanā (1. Ķēn. 8:27). Tomēr Dievs Savai tautai sacīja, ka būs arī Viņa nozīmēta vieta, kurā Viņš atklās Savu Vārdu (5. Moz. 12:5). Saiešanas telts šim nolūkam kalpoja no Mozus dienām līdz Ēļa nāvei. Telts ar Dieva apsolījumu bija saistīta jau kopš grēku plūdiem. Toreiz Noa pravietiski ielūkojās nākotnē. Viņš redzēja Dieva svētību mājojam Šema teltīs, kuru paēnā svētību atradīs arī pārējie cilvēces zari (1. Moz. 9:27).

No Zālamana līdz Kristum svētnīca bija mūra ēka — Jeruzālemes Templis. Vai tā bija pārvietojama telts vai pastāvīga ēka, svētnīcai bija pievienots pagalms mazgāšanai un upurēšanai. Kā daļu no Savas žēlastības pilnās atklāsmes Jaunajā Derībā Jēzus iedibināja sakramentus — vienu mazgāšanas, otru Savas miesas un asiņu. Jēzus salīdzināja Savu miesu ar svētnīcu (Jņ. 2:19–21), un jūdi Viņu apsūdzēja, ka Viņš draudot nopostīt Jeruzālemes Templi (Mk. 14:58). Savā pirmajā nodaļā apustulis Jānis runā par Vārdu, kas uz laiku „mājoja” (burtiski: „uzcēla telti”) Savas tautas vidū (Jņ. 1:14). Tempļa priekškara pārplīšana Jēzus nāves brīdī nozīmēja, ka zemes svētnīcai kā Dieva klātbūtnes attēlojumam pienācis gals (sal. Mt. 27:51 un Ebr. 10:20).

Arī uz svētnīcas iekārtu varam raudzīties kā uz nozīmes pilnu. Svētajā vietā svētnīcas iekšienē bija lukturis un maizes galds. Jēzus Sevi sauca par dzīvības maizi (Jņ. 6:31–35) un pasaules gaismu (Jņ. 8:12; 9:5). Derības šķirstā vissvētākajā vietā bija trīs lietas: manna, divas akmens plāksnes un Ārona zizlis (Ebr. 9:4). Trauks ar mannu atgādina Dieva gādību tuksnesī. Uz akmens plāksnēm bija ierakstīts Dieva Vārds, ko Dievs deva Savam pravietim Mozum. Ārona zizlis tur bija tāpēc, ka Dievs ar to bija apstiprinājis Ārona likumīgās tiesības būt izraudzītajam, kas nes upurus par grēku. Jēzus ir Kristus, „Svaidītais”. Kā tāds Viņš ir gādīgais Ķēniņš, pravietiskais Vārds un Tas, kas kā cilvēces pilnīgais Augstais priesteris nolika gandarošo upuri. Tieši uz šķirsta vāka tika slacītas salīdzināšanas asinis. Caur Jēzus asinīm Dievs un grēcinieki ir salīdzināti (Rom. 3:25; 5:10).

Es ticu uz Jēzu Kristu ..., kas ... cietis zem Poncija Pilāta. Nekas pravietojumos nelīdzinās tam, ko Svētais Gars atklāja Israēlam par Kristus ciešanām. 41. un 55. psalms runā par to, kurš Viņu nodeva. Jesajas 53. nodaļa apraksta Kristus pazemošanās dziļumu nāvē. 22. psalms mums dod pašus vārdus, ko Jēzus izrunāja, ciezdams elles mokas pie krusta.

Šiem tiešajiem pravietojumiem jāpievieno bagātā upuru pravietiskā tēlainība. Ikviens jērs, āzis vai vērsis, kas izlēja savas asinis, iepriekš attēloja Jēzus upuri. Vecās Derības upurēšanas rituālā bija noteikta virkne darbību. Upuris bija jāatnes uz Dieva nozīmēto vietu. Ar roku uzlikšanu tas kļuva par vietniecisku aizstājēju. Upuris prasīja nāvi. Tas uzsvēra asiņu slacīšanu salīdzināšanai. Daļa tika sadedzināta ugunī. Šo darbību nozīme ir svarīga. Jēzus un vienīgi Jēzus ir Dieva izraudzītais upuris. Viņš ir mūsu aizstājējs. Nekas mazāks par Viņa nāvi nevarēja būt pietiekama samaksa par grēkiem. Viņa asinis mūs apklāj. Par Jēzu Pāvils saka: „Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs” (Rom. 3:25) un „Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu” (Ef. 5:2).

Vecās Derības asins upuri par grēku patiesībā nesamaksāja. Tos nesa par netīšiem grēkiem, ko ticīgie bija izdarījuši vājuma brīdī (3. Moz. 4:1). Upurus nesa ticīgie, kam vajadzēja pārliecību, ka viņu vājuma grēki tos neatšķirs no Dieva vai Israēla draudzes.

Četri asins upuri ir aplūkoti 3. Mozus grāmatas 1.–7. nodaļā. Upurus parasti nesa pa pāriem. Grēku upuris atzina, ka konkrēts grēks apdraud attiecības starp grēcinieku un Dievu. To parasti pavadīja dedzināmais upuris. Tiekot pilnībā sadedzināts, dedzināmais upuris pasludināja Dieva doto pilnīgo piedošanu. Vainas izpirkšanas upuri nesa tad, kad cilvēks atzina, ka ir grēkojis pret savu tuvāko. To parasti pāroja ar pateicības (kopības) upuri, no kura daļu sadedzināja uz altāra, bet daļu dalīja salīdzināšanas mielastā. Ikviens jērs, āzis vai vērsis, kas izlēja savas asinis, iepriekš attēloja Jēzus upuri. Lielā Salīdzināšanas diena piepildījās, kad Jēzus slacīja Savas svētās, dārgās asinis, lai reizi par visām reizēm gandarītu svētā Dieva taisnīgumam — Dieva, kas reizē vēlējās pasludināt Savu attaisnojošo mīlestību. „Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (Ebr. 10:10).

Es ticu uz Jēzu Kristu ..., kas ... nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvarenā Tēva, labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Jēzus — Tā, kas labprātīgi atdeva visu, lai pestītu cilvēci, — paaugstināšana praviešos ir plaši pirmtēlota. Gandrīz visi kā viens viņi paredz pavērsienu pēdējās dienās — daži vienkāršā, tiešā valodā, citi iespaidīgās parādībās. Pazemotais Israēls tiks atjaunots. Sausie kauli dzīvos (Ec. 37). Kari mitēsies (Jes. 2:4; Mih. 3:4). Nāve zaudēs savu dzeloni (Hoz. 13:14, citēts 1. Kor. 15:55). Gūstniecība tiks aizvesta gūstā (Ps. 68:18, citēts Ef. 4:8). Tas Kungs uzkāps augstumos (Ps. 68:18; Ap. d. 1:11). Dievs valdīs Savas tautas vidū (Cah. 9:9–13; Mt. 21:5). Tie, kas pieder Tam Kungam, atradīs atdusu (Jer. 50:34; Mt. 11:28).

Iepriekšējais pravietojumu un pravietisko tēmu pārskats ir tikai pārskats, taču tas sniedz priekšstatu par to, cik plaši Kungs Jēzus Kristus ir paredzēts un pirmtēlots. Daži no iepriekš uzskaitītajiem ir pravietojumi, kurus Jaunā Derība par tādiem nosauc. Daži nav. Tieši tiem, kas nav, ir veltītas nākamās rindkopas. Cik tālu skaidrotājs drīkst iet, saskatīdams Kristu Vecajā Derībā?

Dievs Israēlam deva pamatīgu mācību par atdusu. Desmit baušļos bija ietverta dievišķā pavēle septītajā dienā atdusēties (2. Moz. 20:8–11; 5. Moz. 5:12–15). Septītais gads bija atdusas gads tīrumiem, augļu dārziem un vīna dārziem (3. Moz. 25:1–7). Tas bija arī laiks, kad atbrīvoja vergus un atlaida parādus (2. Moz. 21:2; 5. Moz. 15:1–15). Gadā pēc katra septītā sabata gada, tas ir, piecdesmitajā gadā, tēvu zeme atgriezās pie tās īpašniekiem (3. Moz. 25:13). Sabats nozīmē atdusu. Jēzus piepilda sabatu, kā saka Vēstule ebrejiem (4:1–13), ar mūžīgās dzīvības dāvanu.

Bet kā ar atdusu septītajā mēnesī? Vai ir pamatoti septītā mēneša svētkos saskatīt to pašu atdusu, par ko runā Vēstule ebrejiem?

Mūsu metode būs iet no tā, ko zinām, lai nonāktu pie atbildes uz savu jautājumu. Sākam ar Pashā — pirmā mēneša lielajiem svētkiem. Jaunā Derība Pashā svētkus diezgan sīki aplūko kā piepildītu pravietojumu. Pāvils Jēzu nosauca par nokauto Pashā jēru (1. Kor. 5:7). Apustulis Jānis atzīmē, ka Jēzus nāve notika Pashā laikā (Jņ. 13:1). Divās dienās pēc kārtas Jānis Kristītājs Jēzū atpazina Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus (Jņ. 1:29, 36). Vārdiem, kas atbalso Pashā jēra aprakstu 2. Moz. 12:5, Pēteris sacīja: „Jūs zināt, ka esat ... atpirkti ... ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm” (1. Pēt. 1:18–19). Atcerēdamies labības pirmo augļu līgošanu Tā Kunga priekšā dienā pēc sabata, kas seko Pashā (3. Moz. 23:9–14), Pāvils Jēzu sauc par aizmigušo „pirmo augli” — „Viņš kā pirmais no mirušajiem” (1. Kor. 15:20). Pāvils paredz, ka Kristus augšāmcelšanās dos spēku celties augšām arī tiem, kas Viņam pieder (1. Kor. 15:23). Turklāt Jēzus Zaļajā ceturtdienā svinēja Pashā ar Saviem mācekļiem tādā veidā, ko var saprast vienīgi kā piepildījumu. Pashā mielasta maizi un vīnu Jēzus iesvētīja, lai tie kalpotu par jaunās derības zīmēm. Šie Pashā ēdieni kļūs par ārējām zīmēm, un maizē un vīnā, ar maizi un vīnu un zem maizes un vīna ticīgie saņems miesu un asinis, kas atdotas cilvēces grēku piedošanai. Pashā turklāt bija uzvaras svētki. Pashā upuris Ēģiptē bija novērsis nāves eņģeli. Tas iezīmēja atbrīvošanu no verdzības. Jēzus nāve kā piepildītais Pashā upuris iepriekš vēstīja nāves sakāvi trešajā dienā. Kristus augšāmcelšanās darīja iespējamu Dieva pasludinājumu par brīvību no grēka. „Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” (Rom. 4:25).

Pashā bija pirmie no trim svētceļojuma svētkiem, kuros ikvienam pieaugušam Israēla vīrietim bija jāstājas Tā Kunga priekšā (2. Moz. 23:14–17). Tie bija tik svarīgi, ka Dievs ebreju tēviem pavēlēja mācīt saviem bērniem to nozīmi (2. Moz. 12:26–27). Tēvi ik gadu stāstīja bērniem, kā Dievs ar stipru roku un izstieptu elkoni izveda Mozu un Israēlu no verdzības Ēģiptē. Jēzus, Jānis Kristītājs un Pāvils šīs mācības bērnībā labi apguva. Viņi uzzināja arī par svētceļojuma svētkiem piecdesmit dienas pēc Pashā, kas iezīmēja ikgadējās labības ražas noslēgumu (3. Moz. 23:15–22; 4. Moz. 28:26–29) un atgādināja Desmit baušļu došanu Sinaja kalnā.¹² Apustuļi svinēja to piepildījumu septiņas nedēļas pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Tajā nozīmīgajā Vasarsvētku dienā Svētais Gars izlēja Savu spēku pār atdzimušu Dieva tautu — nevis tautu zem Vecās Derības bauslības, bet jaunu Israēlu, ko evaņģēlijs darījis brīvu.

Apustuļu Raksti māca, ka Pashā un Vasarsvētki piepildījās tajos nozīmīgajos notikumos, kas Kristus pirmo atnākšanu noveda līdz uzvarošam noslēgumam. Bet kā ar trešajiem svētceļojuma svētkiem — Būdiņu svētkiem, kas iekrita Vecās Derības jūdu gada septītā mēneša vidū? Kā ar šiem nedēļu ilgajiem svētkiem, ko Jēzus dienās sauca par „lielajiem svētkiem”?¹³ Un kā ar svēto dienu, ar ko sākās septītais mēnesis, — Bazūņu svētkiem? Neviena no šīm dienām nav skaidri izskaidrota kā piepildījums, kaut gan Salīdzināšanas diena, kas septītajā mēnesī iekrita starp abām, noteikti ir.

Kas šie septītā mēneša svētki bija savā Vecās Derības vidē? Bazūņu svētki bija galvenie jaunā mēness svētki gadā. Ar tiem sākās septītais mēnesis. Tajos priesteri pūta bazūnes (3. Moz. 23:23–25; 4. Moz. 29:1–6). Salīdzināšanas diena desmit dienas vēlāk bija tautai gavēņa un sevis aizliegšanas diena (3. Moz. 16:29; 23:27–32). Šajā dienā jūdu augstais priesteris novilka savas skaistās priestera drēbes un ar upura asinīm iegāja vissvētākajā vietā, lai salīdzinātu savus un Israēla grēkus (3. Moz. 16; 23:26–32). Turpretī Būdiņu svētki bija nedēļu ilgs svinēšanas laiks, kas sākās septītā mēneša pilnmēnesī. Tie iezīmēja vasaras augļu novākšanu — augļu, kas bija nogatavojušies, kaut arī iepriekšējos sešus mēnešus nebija lijis. Būdiņu svētkos ģimene pārcēlās no mājām uz pagaidu mājokļiem. Šīs īslaicīgās būdiņas atgādināja pagaidu mājokļus, ko Israēls lietoja četrdesmit tuksneša klejojumu gados pirms ieiešanas apsolītajā zemē (3. Moz. 23:33–43). Būdiņu svētki bija laiks, kad Vecās Derības ķēniņi lasīja Mozus bauslību un iesvētīja jaunas lietas (2. Laiku 5:3; Neh. 8:14–18). Pravietis Caharija savu nākotnes redzējumu noslēdz ar visu tautu ļaudīm, kas plūst uz Jeruzālemi svinēt Būdiņu svētkus (14:16–21).

Jaunajā Derībā ir izklāstītas patiesības, kas atgādina septītā mēneša svētkus, kaut arī neviena no tām šo saikni skaidri nenorāda. Mūsu apsolītais mantojums ir debesīs (1. Pēt. 1:3–4). Mums ir sacīts, ka labie darbi, ko ticībā darām ceļā uz savu „apsolīto zemi”, sekos mums. Debesīs mēs baudīsim savu Kristus mudināto pūliņu augļus. Jēzus par tiem saka: „jūsu augļi paliek” (Jņ. 15:16). Šī doma atbalsojas Atklāsmes grāmatā. Tur Jānis mums saka, ka svēto darbi tiem seko mūžībā (14:13). Bet savu apsolīto mantojumu mēs saņemsim tikai tad, ja aizliegsim sevi un to, ko esam darījuši (Mt. 16:24; Mk. 8:34; Lk. 9:23), un paļausimies vienīgi uz Jēzus salīdzināšanas asinīm (1. Jņ. 2:2; 4:10; arī Rom. 3:25; Ebr. 2:17). Vārdi, ko svētie runās pēdējā dienā, nebūs sevis slavināšana (Mt. 25:37–39). Svēto cerība būs Jēzus izlietās asinis. Šīs asinis Tēvam Viņa vissvētākajā vietā nes Tas, kas ir gan priesteris, gan upuris (Ebr. 9:12, 24). Vēstules ebrejiem autors norāda, ka Kristus salīdzināšana tika paveikta Viņa pirmajā atnākšanā, un tad pārceļ šī salīdzināšanas darba iedarbību uz pēdējo tiesu: „kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa, tā arī Kristus, vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida” (9:27–28). Attaisnojošo tiesu ievadīs bazūņu skaņas (1. Kor. 15:52; 1. Tes. 4:16), un tai sekos mūžīgu svētku laiks. Kad Kristus atgriezīsies tiesāt dzīvos un mirušos, Viņš ievadīs notikumu virkni, kas nesīs atdusu tiem, kas dzīves laikā ticēja Viņa nāves un augšāmcelšanās spēkam. Kā ķēniņu Ķēniņš Viņš piešķirs jēgu visai cilvēces vēsturei. Tajā dienā Viņš pārveidos debesis un zemi un visu, kas tajās.

Vai nevar sacīt, ka Vecās Derības kalendāra septītā mēneša svētās dienas ir tikpat pravietiskas kā Pashā un Vasarsvētki? Protams, var! Septītā mēneša svētki iepriekš vēstī pilnīgo atdusu, ko ticīgie gaida Kristus otrajā atnākšanā. Tie to dara tāpat, kā Pashā un Vasarsvētki reiz piepildīja notikumus, kurus pravietiskā atklāsme bija paredzējusi attiecībā uz Viņa pirmo atnākšanu. Dievs lietoja laikus, kas iezīmēja Kānaānas lauksaimniecības gada sākumu un beigas, lai atgādinātu Savai tautai Savus mīlestības darbus pagātnē. To mēs zinām. Līdzīgā veidā Dievs veidoja pavasara un rudens ražas laiku, lai sagatavotu Savu Vecās Derības tautu tās godības pilnajai nākotnei Kristū. Izvēršot nozīmi visiem trim septītā mēneša svētkiem, neviens Rakstu vārds nav apgāzts. Raksti nav lauzti.

Ja rīkojamies rūpīgi, mums ir atvērts ceļš mieloties ar Kristus pilnību Vecajā Derībā. Reizē mūsu dedzība jāsavalda ar apziņu, ka kristīgā Baznīca neuzmanīgas skaidrošanas dēļ ir cietusi lielu postu.

Austrumu baznīcu lielā mērā ietekmēja 3. gadsimta baznīcas vīrs Origens un skaidrošanas skola, kuras centrs bija Aleksandrijā, Ēģiptē. Origens pielāgoja Rakstus sava laika mācīto ļaužu uzskatiem. Viņu var uzskatīt par tēvu visiem mūsdienu mēģinājumiem piespiest Rakstus atbilst cilvēka gudrībai. Origenu apgrēcināja Raksti, kad daļa no tiem aprakstīja dzīvi tādu, kāda tā ir, ar visiem tās trūkumiem. Viņam nebija pacietības pret šķietamām pretrunām tekstā. Ne vulgārs reālisms, ne paviršs stāstījums nebija cienīgi Dieva prātam. Rezultātā Origens pārliecināja sevi un savus sekotājus saskatīt dziļāku nozīmi aiz Rakstu skaidrajiem izteikumiem. Drīz vien kļuva modīgi aiz katras Rakstu vietas, jo īpaši Vecajā Derībā, saskatīt vairākus apslēptas nozīmes līmeņus. Rakstu vienkāršā, burtiskā jēga tika atstumta par labu simboliskiem, pārnestiem, moralizējošiem un mistiskiem skaidrojumiem.

Daļa no tā iespiedās arī Rietumu baznīcā. Tomēr skaidrošanu no sliedēm izsita nevis filozofija, bet tradīcija. Aizņemti, noslogoti baznīcas vīri arvien vairāk paļāvās uz dievbijīgiem uzskatiem. Tos vāca un nodeva tālāk cienījamas baznīcas autoritātes. Tradīcija pārtapa kanoniskajās tiesībās, kad Romas impērijas radītā politiskā stabilitāte izira un radušos tukšumu piepildīja viduslaiku nekārtība un tumsonība. Lutera laikā Raksti bija kļuvuši par baznīcas gūstekni. Viduslaiku baznīcai bija savas tradicionālās mācības. Tā gāja pie Bībeles meklēt pierādījumus, nevis otrādi.

Luters pievērsa ticīgo acis pašu Rakstu autoritātei. Vienīgi Bībelei ir spēks pašai sevi izskaidrot, apgalvoja Luters. Vārdu vienkāršā nozīme to sakarā bija jāņem nopietni. Tā kā patiesā baznīca pieder tiem, kas mielojas ar Vārdu un Sakramentu, Luters gaidīja, ka labi barotas sirdis Svētais Gars vadīs pareizi un saprātīgi apliecināt patiesību. Lajus, kas bruņoti ar Rakstiem, viņš uzskatīja par varenākiem nekā pāvestus un koncilus. Visādā ziņā Luters ļaudis, kas lasīja savu Bībeli, veda atpakaļ pie Kunga Jēzus Kristus, nevis pie cilvēka gudrības vai cilvēku tradīcijas.

Kur stāvēja Luters, tur jāstāv arī mums. Mums nevajadzētu iet tālāk par Luteru un kalt Rakstus sistemātiskā, piespiedu kārtā saskaņotā dogmatiskā veidojumā. Tas novestu pie mirušās ortodoksijas. Tāpat nedrīkstam ļaut dievbijīgai vēlmei labot cilvēkus un uzspiest ārēji labāku kristīgo sadraudzību novērst mūs no grūtā darba — pētīt Rakstu vārdus un to sakarību. Tas būtu tukšs piētisms. Nevajadzētu iet soli solī arī ar Origena mūsdienu mācekļiem. Viņi demitoloģizē un sadala pa daļām to, ko Dievs sen atklājis. Tā vietā, lai Bībelei piešķirtu nozīmi, viņi atstāj Vārdu tukšu. Tāpat Rakstus nedrīkst uzskatīt par reliģisku „stiprākā izdzīvošanu”. Dieva patiesība nav evolucionējusi no nesakarīgiem primitīviem skribelējumiem līdz sējumam, kam vēl vajadzīga redakcija. Un pāri visam mums, kas esam konservatīva konfesionāla mantojuma mantinieki, nevajadzētu viduslaiku garā sekot tam, ko saka mūsu baznīcas vīri — vienalga, pareizi vai nepareizi, — tāpēc, ka esam pārāk aizņemti, pārāk nomākti vai pārāk nezinoši.

Baznīcas vēsture var dot mums ļoti labu iemeslu novērtēt vienreizējo vietu, kas Dieva plānā ir piepildītajiem pravietojumiem. Atrast Kristu Vecajā Derībā ir ortodoksāli. Tomēr mūža garumā veikti rūpīgi meklējumi nedos jau iesaiņotas dogmatiskas pakas. Lai atrastu Kristu Vecajā Derībā, vajadzīgas laba vēsturiski eksegētiska skaidrotāja prasmes. Un tomēr pat mūsu visizsmalcinātākā analīze neizskaidros Gara noslēpumaino darbību — Gara, kas nojauc prātu un uzceļ ticību dzīvei. Tas, ka Kristus atklājas konsekventā veidā visā 1500 gadu posmā, kas šķir pravieti Mozu no apustuļa Jāņa, dara teju neiespējamu pacelt viena cilvēka vai vienas paaudzes gudrību Rakstu tiesneša un zvērināto statusā. Mūsu atklātais Kristus Vecajā Derībā neļaus mums arī pacelt uz altāra redzamās baznīcas un tās baznīcas vīru tradīcijas. Kungs Jēzus ir baznīcas pēdējais Vārds, nevis otrādi.

Patiesi, Kungs Jēzus Kristus — tāds, kādu Viņu gaidīja pravieši un sludināja apustuļi, — ir mūsu viss!

Māc. Dr. Džons K. Lorencs (John C. Lawrenz, 1943–2024) savu kalpošanu iesāka kā Ciānas luterāņu draudzes mācītājs Geinsvilā, Floridā. Pēc tam viņš bija Mičiganas Luterāņu semināra un Dr. Mārtiņa Lutera koledžas prezidents, kā arī Vecās Derības profesors Viskonsinas Luterāņu seminārā. Brandeisa universitātē viņš ieguva maģistra un doktora grādu svešvalodu jomā, bet pēc tam — filozofijas doktora (PhD) grādu Vidusjūras reģiona studijās. Savu kalpošanu viņš noslēdza kā Āzijas Luterāņu semināra Honkongā dibinātājs un pirmais prezidents, kur arī pasniedza. Viņš piedalījās vairākos nozīmīgos arheoloģiskajos izrakumos Izraēlā, ceļoja kopā ar saviem ebreju valodas un Vecās Derības studentiem uz Izraēlu, pavadīja sabata atvaļinājumus dažādās pasaules misijas vietās un bija iecienīts runātājs visā CELC. Tas Kungs aicināja Dr. Lorencu mājās Savā godībā 2024. gada 22. septembrī.