Raksts

Mācītāju sagatavošana luterāņu ortodoksijas laikmetā

Pārsteidzoši kompetencēs balstīta pieeja

Daniels Vitte (Daniel Witte)

Šajā rakstā ir saites tiem, kas vēlas lasīt vairāk.

Raksts par rakstu?

Jā, tieši tā. Man Jums ir ieteikums.

Izlasiet Bendžamina T. G. Meisa (Benjamin T. G. Mayes) 2024. gada rakstu „Pastoral Formation in Lutheran Orthodoxy and the Method of Theological Study Proposed by Johann Gerhard“ („Mācītāju sagatavošana luterāņu ortodoksijā un Johana Gerharda piedāvātā teoloģijas studiju metode“). Attiecinet to uz savu teoloģiskās izglītības situāciju.

Meisa raksts publicēts 99.–121. lappusē žurnāla Concordia Theological Quarterly 2024. gada aprīļa/jūlija numurā (88. sējums, 2.–3. burtnīca). CTQ ir Konkordijas Teoloģiskā semināra (Fortveina, Indiānas štats, LCMS) žurnāls. Meisa raksts bez maksas pieejams tiešsaistē PDF formātā. Meiss ir vēsturiskās teoloģijas asociētais profesors Konkordijas Teoloģiskajā seminārā Fortveinā, Indiānas štatā. Ar viņu var sazināties: benjamin.mayes@ctsfw.edu.

Kā tas izskatītos, ja mēs mācītājus sagatavotu vairāk šādā veidā? Ko tad, ja mazāk būtu svarīgi, kādus kursus viņi pabeiguši, un vairāk tas, ko viņi patiešām spēj darīt — mācīt, sludināt un kopt dvēseles?

Lasot šo kopsavilkumu, pajautājiet sev:

• Kur tas sakrīt ar to, ko darām šobrīd?
• Kur tas mūs izaicina?
• Kādu nelielu pārmaiņu mēs varētu izmēģināt?

Kāpēc raksts par rakstu?

2025. gadā mēs aplūkojām īsu ievadu kompetencēs balstītā teoloģiskajā izglītībā (Competency Based Theological Education, CBTE). Meiss parāda, ka tam, ko šodien saucam par CBTE, ir dziļas saknes luterāņu praksē.

CBTE atšķiras no tradicionālajām mācību programmām ar savu kultūru, vērtēšanu un tempu.

• Ne visi studenti apgūst vienus un tos pašus kursus vienādā ātrumā.
• Pat vārds „kursi“ varbūt nav labākais — drīzāk domājiet par „mācīšanās pieredzēm“.
• Virzība CBTE ietvaros vairāk balstās uz to, ko students spēj darīt.

Varbūt to 2025. gada oktobra rakstu Jūs lasījāt skeptiski. Varbūt Jūs jautājāt: „Vai jaunāks nozīmē patiesāks?“ „Kāpēc nepalikt pie ierastā?“

Padomājiet par Johanu Gerhardu (Johann Gerhard, 1582–1637), teoloģijas profesoru Jēnā, Vācijā (1616–1637). Gerharda rakstītais mantojums ir apbrīnojami plašs. Vēl šodien tas dod gaismu pētniekiem — gan latīņu un vācu valodā, kas bija viņa oriģinālvalodas, gan tulkojumos.

Varētu domāt, ka tāds zinātnieks kā Gerhards no teoloģijas studentiem un topošajiem mācītājiem, kurus viņš sagatavoja, prasītu visaugstāko stingrību un ka šī stingrība līdzinātos mūsdienu teoloģiskās izglītības ierastajām diploma, bakalaura un maģistra programmām. Varētu domāt, ka cilvēks kā Gerhards, kurš 13 gadu laikā, sākot 28 gadu vecumā, spēja izdot mācības rokasgrāmatu, kas šodien angļu tulkojumā aizņem 19 sējumus, gribētu, lai vīri, kurus viņš sagatavoja par mācītājiem, būtu tikpat intelektuāli kā viņš pats. Varētu domāt, ka cilvēks, kurš, kā teikts CPH sērijas aprakstā, spēj izklāstīt „kristīgo ticību no Svētajiem Rakstiem sarunā ar baznīctēviem, viduslaiku teoloģiju, Luteru un daudziem sava laika teologiem“, gribētu, lai visi topošie mācītāji, kas mācās pie viņa Jēnā, spētu tikpat rūpīgi strādāt savās nākamajās kancelēs un klasēs un lai viņiem būtu grādi, kas to apliecina.

Jūs kļūdītos.

17. gadsimta kompetencēs balstītā teoloģiskā izglītība

Aplūkojiet dažus Meisa secinājumus.

1. „No 15. līdz 17. gadsimtam studenti Vitenbergas universitātē, kā aplēsts, uzturējās vidēji 1,8 gadus. Lai kļūtu par mācītāju, universitātes grāds nebija vajadzīgs. Patiesībā agrīno jauno laiku Vācijā mācītājus ar universitātes grādiem lauku draudzēs parasti nemaz nevēlējās.“ (106. lpp.)
2. „Teoloģijas studijas universitātē arī stipri atšķīrās no mūsdienu Ziemeļamerikas prakses, jo universitātes statūti (vismaz Vitenbergā) nerunāja par atzīmēm vai eksāmeniem un tos neprasīja, izņemot gadījumus, kad students vēlējās absolvēt ar grādu.“
3. „Lai gan studiju programmas un piedāvātie kursi bija skaidri noteikti, pastāvēja pārsteidzoši liela brīvība. Universitātēs nebija noteiktu uzņemšanas prasību (izņemot latīņu valodas prasmi), un nebija noteikts konkrēts laiks, cik ilgi studentam jāuzturas universitātē.“
4. „Iecelšanai draudzē par mācītāju parasti nebija vajadzīgs formāls akadēmisks grāds. Tā vietā bija vajadzīgi baznīcas eksāmeni, un tie bija vērsti uz kandidāta ticības apliecību, Bībeles un teoloģijas zināšanām un sludināšanu.“
5. „Tādējādi studiju ilgums tika pielāgots studentiem, kuriem, ierodoties universitātē, bija atšķirīgas spējas un izglītības līmenis.“ (106.–107. lpp.)
6. „Piemērotība gana amatam bija pilnībā atkarīga no vīra kompetences, un teoloģijas mācību programma pastāvēja vienīgi tāpēc, lai darītu vīru kompetentu būt par mācītāju.“ (izcēlums pievienots)
7. „Tādēļ sekmju izraksta vai akadēmiskās izziņas vietā kandidātiem parasti rakstīja ieteikuma vēstules, kas apliecināja kandidāta tikumisko raksturu, spēju sludināt un mācības izpratni. Šīs kompetences tika uzskatītas par nepieciešamām, lai būtu mācītājs.“
8. „Proti, piemērotība gana amatam daļēji balstījās kandidāta dievbijībā un raksturā. Tika sagaidīts, ka kandidātiem vispirms pašiem jābūt piedzīvojušiem Dieva Vārdu un kopušiem to lūgšanā un lasīšanā un ka viņi ir pārbaudīti reālajā dzīvē.“
9. „Šādas kompetences (gan akadēmiskās, gan personīgās) lielākajai daļai draudžu un mācītāju bija daudz svarīgākas nekā jebkurš akadēmisks grāds.“
10. „Tas šķiet stingrs kompetencēs balstītas izglītības veids.“ (107. lpp.)

Vairāk no Gerharda un Meisa

Meiss tālāk apkopo Gerharda darbu „Teoloģijas studiju metode“ (Methodus studii theologici, 1617), aplūkojot:

• teoloģijas studiju priekšnosacījumus,
• pirmsteoloģiskās studijas,
• personīgo Bībeles studēšanu,
• mācības grāmatu lasīšanu,
• disputācijas un
• sludināšanu (107.–113. lpp.).

Izlasiet šīs lappuses. Paņemiet no tām to, kas noderēs Jūsu teoloģiskās izglītības situācijā.

Mācītāju novērtēšana luterāņu ortodoksijas laikmetā

Kad vīrs bija gatavs pieteikties gana kalpošanai, viņam bija jānotur pārbaudes sprediķis. „Teoloģijas studentiem parasti neļauj uzreiz pārņemt draudzi. Vispirms viņiem jākalpo par skolotājiem vai palīgmācītājiem. Tas ir tāpēc, lai viņi apgūtu baznīcas rituālus.“ (115. lpp.)

Eksāmeni notika pirms pirmā aicinājuma un pirms aicinājumiem uz citām draudzēm.

Notika arī regulāras vizitācijas. „Starp uzdodamajiem jautājumiem baznīcas kalpotājiem jautāja par:

• viņu uzticību Vienprātības grāmatai,
• vai viņi katru gadu divreiz izlasījuši Bībeli no vāka līdz vākam,
• vai viņi lasījuši arī simboliskās grāmatas un Lutera darbus, …
• kurus senos un jaunos Bībeles komentētājus viņi izmantojuši,
• un vai viņi prot grieķu un ebreju valodu.

„Katrā vizitācijā mācītājam tika uzdota kāda Bībeles grāmata un viens vai divi mācības artikuli, un nākamajā vizitācijā viņš par tiem tika eksaminēts. Tas nodrošināja, ka arī slinks mācītājs turpinās mācīties un, pats galvenais, mācīsies tieši to, kas visvairāk palīdzēs viņa ļaudīm aizstāvēt un stiprināt savu ticību.“ (117. lpp.)

Meisa secinājumi

Meiss izklāsta savus secinājumus par iepriekš minēto 17. gadsimta metožu izmantošanu mūsdienās raksta pēdējās četrās lappusēs (118.–121. lpp.). Ko lai darām jaunajā mākslīgā intelekta laikmetā?

Meiss norāda: „Gerharda mācītāju sagatavošanas metode man izskatās pēc kompetencēs balstītas mācītāju sagatavošanas. Lai būtu mācītājs, netika prasīts nekāds konkrēts grāds; nebija jāapmeklē nekādas konkrētas nodarbības. Tika prasītas rūpīgas Bībeles un teoloģijas zināšanas, izcila spēja sludināt un mācīt, kā arī dievbijība.“ (119. lpp., izcēlums pievienots)

Tā vietā, lai iepriekšējās metodes pārņemtu bez atlikuma, Meiss nonāk pie četrām idejām šodienai:

„Pirmkārt, mums vajadzētu apsvērt stingru, kompetencēs balstītu mācītāju sagatavošanu ar atšķirīgu semināra studiju ilgumu, kas pielāgots katra studenta spējām, iepriekšējām zināšanām un pieredzei.

„Otrkārt, mums vajadzētu apsvērt mērķtiecīgāku Bībeles lasīšanu (gan pārskatošu, gan rūpīgu un precīzu). Studentiem vajadzētu spēt uzrādīt plašu, labi sakārtotu piezīmju krājumu, kas viņiem noderēs kalpošanā.

„Treškārt, semināra formāta nodarbībās reizēm vajadzētu izmantot disputācijas modeli. Tā vai citādi disputācijas prakses atjaunošana varētu nest lielu labumu.

„Ceturtkārt, kā saka Gerhards: „Kas dedzīgi lūdz Dievu, tas ir pabeidzis pusi savu studiju.“ Ja tas tā ir, tad varbūt lūgšana būtu jāiekļauj mācību programmā. Piemēram, varbūt varētu samazināt kursu slodzi un studentus mācīt pārdomāt Svētos Rakstus, sagaidot, ka viņi to darīs katru dienu, pierakstot savas atziņas labi sakārtotās eksegetiskajās un teoloģiskajās piezīmēs.“ (120. lpp.)

Jūsu nākamie soļi

Ja Jūs sagatavojat mācītājus, izmēģiniet to nākamā mēneša laikā. Izlasiet Meisa rakstu (vai kādu tā daļu) kopā ar savu mācībspēku komandu. Izvēlieties vienu 17. gadsimta praksi vai Meisa ieteikumu, ko izmēģināt. Piemēram:

• prasiet apgūtā demonstrējumu rakstiska pārbaudījuma vietā;
• uzdodiet struktūrētu Bībeles lasīšanu ar piezīmju rakstīšanu;
• iekļaujiet vadītu lūgšanu kā daļu no apmācības.

Pārrunājiet kopā: kas palīdzēja? Ko vajadzētu pielabot? Sāciet ar mazumiņu. Izmēģiniet vienu pārmaiņu. Mācieties no tās. Man būtu interesanti dzirdēt Jūsu atsauksmes.

Mūsu mācīšanā un mācīšanās, mūsu augšanā Kristū — arī pēc, iespējams, daudziem gadiem kalpošanā Dieva valstībā — lai Dievs Jēzus dēļ mums visiem dod tā jūdu ticīgā sirdi, kurš tik sen lūdza: „Atdari manas acis, lai es skatu brīnumus Tavā bauslībā.“ (Ps. 119:18)

גַּל־עֵינַי וְאַבִּיטָה נִפְלָאוֹת מִתּוֹרָתֶךָ׃

Daniels Vitte (Daniel Witte) ir WELS „One Africa Team“ dalībnieks Lusakā, Zambijā.