Raksts

Luterānisms Āfrikā

Īpaši aplūkojot Centrālāfrikas Luterāņu baznīcas Zambijas sinodi (LCCA-Z)

Māc. Entonijs Fīri (Rev. Anthony Phiri)

Ievads

Āfrika ir pasaulē otrs lielākais kontinents; tajā ir 54 atzītas suverēnas valstis. Tā ir ģeogrāfiski un kultūras ziņā ārkārtīgi daudzveidīga, un tajā dzīvo aptuveni 1,5 miljardi cilvēku. Subsahāras Āfrikā kristietība aug straujāk nekā jebkura cita reliģija — arī straujāk nekā islāms. Kontinentā aug jauna, dzīva un uzticīga kristiešu saime, kas pasaules ticīgo vidū arvien vairāk uzņemas vadību.

Āfrikas tautas kopš seniem laikiem ir ticējušas Dievam kā Augstākajai Būtnei un Viņu pielūgušas. Dažādās ciltīs un kultūrās Dievu uzrunā dažādos vārdos, bet Viņa īpašības — visvarenība, visuresamība un visuzināšana — paliek nemainīgas. Vēsts par Jēzu Kristu Āfriku sasniedza jau apustuļu laikos: gan caur āfrikāņiem, kas bija klāt Vasarsvētkos, gan caur etiopiešu galminieku Apustuļu darbu 8. nodaļā. Tomēr lielākajā daļā Subsahāras Āfrikas kristietība izplatījās vēlāk, kad ieradās Rietumu misionāri un sāka sludināt evaņģēliju.

Āfrikas luterāņiem reformācija nozīmē, ka no jauna atklāts pats evaņģēlija kodols. Sola fide — vienīgi ticība — un solus Christus — vienīgi Kristus — apliecina, ka pestīšanu saņem ticībā uz Jēzu Kristu (Lk. 7:48–50). Šīs vēsts centrā ir grēcinieka attaisnošana ar Dieva bezierunu mīlestību un nepelnīto žēlastību. Āfrikā šī atziņa — ka pestīšana nav pērkama — skan īpaši spēcīgi. Luterāņu mācība uzsver šo galveno patiesību: evaņģēlijs nerunā par taisnību, ko Dievs prasa, bet par taisnību, ko Dievs dāvā. Mēs topam pestīti vienīgi no žēlastības — sola gratia (Ef. 2:8).

Uzsverot žēlastību vien, luterāņu teoloģija māca, ka Dievs rīkojas pirms jebkādas cilvēka atbildes un ka Viņš pats šo atbildi arī pamodina caur evaņģēliju. Gods pieder vienīgi Dievam — soli Deo gloria. Dieva gods ir pestīšanas galvenais mērķis. Cilvēka dzīves uzlabošanās ir svētīgs auglis, bet ne galamērķis. Dievs nav tikai līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai; Viņš ir gan līdzeklis, gan mērķis.

Luterānisms sākās 1517. gadā, kad Mārtiņš Luters publicēja savas 95 tēzes — dokumentu, kas vērsās pret grēku atlaižu tirdzniecību un baznīcas varas ļaunprātīgu izmantošanu Romas katoļu baznīcā. Tas aizsāka protestantisko reformāciju. Lutera mācība ir apkopota Vienprātības grāmatā, kas joprojām ir mācības un ticības apliecības mēraukla luterāņu baznīcām visā pasaulē.

No Vitenbergas 1517. gadā mēs uzreiz pārceļamies uz Lusaku 1949. gadā, jo šis raksts neaplūko agrākos luterāņu centienus Āfrikā. Tā vietā rakstā aplūkota Centrālāfrikas Luterāņu baznīca Zambijā — tās vēsturiskā attīstība, mācības pamati, dievkalpojuma prakse un izaugsme plašākā Āfrikas kristietības kontekstā. Uzmanība pievērsta arī vietējās vadības un izglītības nozīmei baznīcas uzturēšanā un izaicinājumiem, ar kuriem luterānisms saskaras 21. gadsimtā.

Pēc luterāņu mācības pestīšanu no grēka dāvā vienīgi Dieva nepelnītā žēlastība (sola gratia), to saņem vienīgi ticībā (sola fide), un tās vienīgā norma ir Svētie Raksti (sola Scriptura). Luterāņu teoloģija apliecina arī to, ka Dievs sākotnēji radīja pasauli un cilvēku pilnīgu, svētu un bez grēka.

Centrālāfrikas Luterāņu baznīca (LCCA) ir kristīga konfesija luterāņu tradīcijā, un tās kalpošana norit galvenokārt Zambijā un Malāvijā. LCCA-Z ir 115 draudzes ar aptuveni 8885 dievgaldniekiem; kopējais kristīto locekļu skaits varētu būt ap 10 000. LCCA apliecina pestīšanu vienīgi no žēlastības, vienīgi ticībā, un tur Bībeli par augstāko, nemaldīgo autoritāti kristīgajā dzīvē un mācībā.

LCCA vēsturiskais fons

Centrālāfrikas Luterāņu baznīcu (LCCA) dibināja Viskonsinas Evaņģēliski luteriskās sinodes (WELS) misionāri. Izpētes misijas darbs sākās 1949. gadā, un pirmie pastāvīgie misionāri 1953. gadā ieradās britu kolonijā Ziemeļrodēzijā — vēlākajā Zambijā. 1955. gadā nodibināja oficiālu konfesiju ar nosaukumu Rodēzijas Luterāņu baznīcas konference, bet 1962. gadā to pārveidoja par Centrālāfrikas Luterāņu baznīcu (LCCA).

Pēc 1962. gada LCCA sāka izpētes misijas darbu kaimiņvalstī Malāvijā; no tā izauga LCCA Malāvijas konference. LCCA-Z draudzes darbojas vairākos Zambijas apgabalos, un tajās kalpo mācītāji, evaņģēlisti un laju vadītāji.

Luterāņu mācība konfesionālā sadraudzībā ar WELS ir aizsniegusi arī citas Āfrikas valstis — Nigēriju, Kamerūnu, Etiopiju, Ugandu, Keniju, Tanzāniju un Kongo Demokrātisko Republiku. Ar „One Africa Team“ (OAT) starpniecību WELS atbalsta teoloģisko izglītību un konfesionālu luterāņu misijas darbu sadarbībā ar Āfrikas baznīcu vadītājiem.

Luterāņu mācības pamati

Mūsu baznīcas māca, ka cilvēki nevar tikt attaisnoti Dieva priekšā ar saviem spēkiem, nopelniem vai darbiem. Cilvēki tiek attaisnoti bez nopelna Kristus dēļ, caur ticību, kad viņi tic, ka tiek uzņemti žēlastībā un ka viņu grēki ir piedoti Kristus dēļ. Ar savu nāvi Kristus deva gandarījumu par mūsu grēkiem. Šo ticību Dievs pieskaita par taisnību savā priekšā (Rom. 3 un 4; Augsburgas ticības apliecība, IV artikuls).

Luterāņu pamatpārliecība ir tā, ka cilvēks top pestīts vienīgi no žēlastības, vienīgi ticībā, un ka Svētie Raksti ir augstākais un vienīgais autoritatīvais kristīgās mācības un prakses avots. Šo pamatu apkopo „trīs solas“ — latīņu vārdi, kas nozīmē „vienīgi“.

Vienīgi žēlastība — sola gratia

Pestīšana ir nepelnīta Dieva dāvana. To nevar nopelnīt ne ar cilvēka pūlēm, ne labiem darbiem, ne reliģiskiem rituāliem, tādiem kā grēku atlaides.

Vienīgi ticība — sola fide

Luterāņi tic, ka cilvēks top pestīts pilnībā ar Dieva žēlastību caur ticību Jēzum Kristum, nevis ar saviem labajiem darbiem vai nopelniem. Ticība nav cilvēka ieguldījums pestīšanā, bet roka, kas saņem to, ko Kristus jau ir izcīnījis.

Vienīgi Svētie Raksti — sola Scriptura

Bībele ir Dieva iedvesmotais un autoritatīvais Vārds. Tā ir vienīgā kristīgās mācības un dzīves norma un mēraukla.

Jēzus Kristus ir vienīgais vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, un pestīšana rodama vienīgi Viņā — solus Christus. Tā kā pestīšana pilnībā ir Dieva darbs, viss gods, slava un pateicība pieder vienīgi Viņam — soli Deo gloria.

Citas būtiskas mācības

Sakramenti

Centrālāfrikas luterāņi atzīst divus Kristus iedibinātus sakramentus: Svēto Kristību un Svēto Vakarēdienu. Kristībā Dievs dāvā grēku piedošanu un jaunu dzīvi Kristū. Svētajā Vakarēdienā luterāņi apliecina Kristus miesas un asiņu patieso klātbūtni maizē un vīnā, ar maizi un vīnu un zem maizes un vīna — mācību, ko bieži sauc par sakramentālo savienību (Konkordijas formulas Pamatīgais izklāsts, VII artikuls, 1577).

Bauslība un evaņģēlijs

Viens no luterāņu izpratnes pamatprincipiem ir bauslības un evaņģēlija šķiršana. Bauslība atklāj cilvēka grēku un nespēju izpildīt Dieva prasību, bet evaņģēlijs pasludina piedošanu un pestīšanu caur Kristu (Lutera Lielais katehisms, 1529).

Vienlaikus taisns un grēcinieks (simul iustus et peccator)

Luterāņi apliecina, ka ticīgie visu savu zemes dzīvi vienlaikus ir taisni un grēcinieki: attaisnoti Kristus darba dēļ, tomēr līdz pat godībā celšanai joprojām nosliecas uz grēku (Augsburgas ticības apliecība, II un IV artikuls).

Svētā Trīsvienība

Centrālāfrikas luterāņi apliecina ticību vienam Dievam, kas mūžīgi pastāv trijās personās: Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

Dievkalpojums un prakse

Luterānisms ir viena no tradicionālākajām un liturģiskākajām protestantisma nozarēm. Dievkalpojumā parasti ir noteiktas lūgšanas, Rakstu lasījumi, dziesmas un regulāra Svētā Vakarēdiena svinēšana; tā saglabājas cieša saikne ar vēsturisko kristīgo baznīcu.

Baznīcas izaugsme un evaņģelizācija

Luterānisms Centrālāfrikas baznīcā auga, balstoties ilgtspējīgās programmās, piemēram, izglītībā. Mācītāju sagatavošana ir izšķiroša, lai vietējā baznīca augtu, attīstītos un nobriestu. Tās mērķis ir sagatavot vietējos mācītājus, kas prot pareizi sludināt un mācīt Dieva Vārdu. Vietējie mācītāji apgūst arī vadības prasmes, kas palīdz labi pārvaldīt baznīcas darbu. Baznīcas izaugsme ir atkarīga no tā, vai ir prasmīgi vadītāji, kas spēj evaņģēlija vēsti ietērpt vietējās kultūras kontekstā.

LCCA izaugsme ir ierobežota, kopš daļēji atsauktas ārējās subsīdijas un finansējums. Pēdējos trīs gados izaugsme ir būtiski palēninājusies visās kalpošanas jomās.

Galvenie izaugsmes rādītāji (trīs gadu vidējie):

• Pieaugušo apmeklējums: 3,22 %
• Bērnu apmeklējums: 4,22 %
• Kristības: 1,95 %
• Iesvētības: 1,74 %
• Mācītāju sagatavošana: 0,77 %

LCCA joprojām aug: dievkalpojumu apmeklējums, locekļu skaits un sagatavoto vadītāju skaits pieaug, tomēr lēni un no zemas bāzes. Subsīdiju un finansējuma samazināšana ir tieši ietekmējusi izaugsmes tempu, īpaši mācītāju sagatavošanā un sakramentu kalpošanā. LCCA stiprina vietējo līdzekļu piesaisti, lai izaugsmi uzturētu un paātrinātu.

Izglītība un sagatavošana

Centrālāfrikas Luterāņu baznīcas seminārs Lusakā, Zambijā, pastāv, lai sagatavotu vīrus, kas vēlas uzsākt un turpināt gana kalpošanu LCCA vai baznīcās, kas ir ar to konfesionālā sadraudzībā. Tas nav dibināts vai uzturēts kā reliģijas skola cilvēkiem, kuri vēlas vienīgi apgūt teoloģijas kursus vai uzsākt gana kalpošanu baznīcās ārpus mūsu sadraudzības (BOC Handbook, 2006). Kopš dibināšanas seminārs ir sagatavojis vairāk nekā sešdesmit mācītājus; no tiem 37 pašlaik aktīvi kalpo.

Seminārs cenšas dot iespēju teoloģiski un profesionāli augt arī tiem vīriem, kas jau kalpo tā konfesionālās sadraudzības draudzēs. Lai šo mērķi īstenotu, Luterāņu seminārs cenšas:

1. palīdzēt mācītājiem un draudzēm uzrunāt un sagatavot vīrus iestājai Bībeles institūtā un seminārā;
2. palīdzēt studentiem un viņu ģimenēm kopā ar LCCA jau kalpojošajiem mācītājiem augt Bībeles un apkārtējās pasaules zināšanās, pārliecībā par savām spējām, kristīgajā ticībā, kristīgajā dzīvē un uzticībā kalpošanai Kungam;
3. veidot kristīgu kopienu, kas kopā strādā un pielūdz Dievu;
4. nodrošināt gan akadēmisku, gan praktisku sagatavotību, kas nepieciešama kalpošanai LCCA draudzēs kopā ar LCCA sinodi;
5. vadīt skolu saskaņā ar LCCA norādījumiem (BOC Handbook, 2006).

Citas mācītāju sagatavošanas iestādes ir dibinātas Malāvijā, Nigērijā, Kamerūnā, Etiopijā un Kenijā. LCCA sagatavotie mācītāji kalpo dažādās Zambijas daļās, palīdzot izplatīt Jēzus Kristus evaņģēliju tā patiesībā un skaidrībā. Luterānisma mācību māca, sargā un uzsver arī Bībeles stundās, sprediķos un iesvētību mācībās.

Vietējā vadība un ilgtspējīga izaugsme

Ir vērts aplūkot, kā paši vietējie vadītāji, viņu kultūras pieredze un vecāko mācītāju darbs ar jaunākajiem palīdz LCCA draudzēm augt no pašu saknes.

LCCA kopš dibināšanas ir turējusies pie bibliskajiem un konfesionālajiem principiem, kas raksturo nobriedušu vietējo baznīcu. Tie izpaužas trijos pamatbalstos.

1. Pašuzturēšanās

LCCA veicina vietējo līdzekļu piesaisti un mudina locekļus dot labprātīgus ziedojumus. Desmitā tiesa un ziedojumi palīdz uzturēt mācītāju darbu, draudžu kalpošanu, baznīcas saimniecību un vietējo misijas darbu. Dažas draudzes iesaistās arī ienākumus nesošos projektos — lauksaimniecībā, putnkopībā un nelielā uzņēmējdarbībā —, lai atbalstītu mācītājus un baznīcas programmas. Vienlaikus sinode un seminārs daudzās plašākās kalpošanas jomās joprojām ir atkarīgi no ārējā misijas finansējuma.

2. Pašpārvalde

Saskaņā ar luterāņu baznīcas iekārtu LCCA ir patstāvīga vadībā un mācībā. To vada vietējie vadītāji: Zambijas mācītāji un no sinodes vidus ievēlēti laju vadītāji. Baznīca sargā mācības skaidrību; visa mācīšana un prakse balstās sola Scriptura un luterāņu ticības apliecībās. Lēmumus par disciplīnu, ordināciju un misijas stratēģiju pieņem sinodes konvents. LCCA pati nosaka savas prioritātes, pārvalda savas struktūras un reaģē uz vietējiem apstākļiem.

3. Pašizplatīšanās

LCCA rūpējas par draudžu garīgo aprūpi un gatavo vadītājus no savu ļaužu vidus. LCCA-Z draudzēs kalpo vietējie vadītāji un mācītāji, kas gan aprūpē esošās draudzes, gan veic misijas darbu Zambijā. Sadarbībā ar OAT LCCA ir sākusi sagatavot vietējos vadītājus arī pamatlīmenī; šie vadītāji var kļūt par kandidātiem Luterāņu Bībeles institūtam un semināram.

Luterāņu Teoloģiskais seminārs un mācītāju sagatavošanas programmas veido vietējos garīdzniekus un palīdz nodrošināt kalpošanas nepārtrauktību. Baznīca turpina meklēt ceļus, kā augt skaitliski un institucionāli ar saviem ļaudīm un līdzekļiem, vienlaikus saņemot atbalstu no partneriem konfesionālajā sadraudzībā.

Izaicinājumi luterānismam 21. gadsimtā

Izaicinājumi, ar kuriem saskaras luterānisms, ir mācības, kultūras, institucionāli un sociālekonomiski. Luterāņu mācībai izplatoties jaunos misijas laukos Zambijā un citās Āfrikas valstīs, tā saskaras ar maldu mācībām, kas apdraud patieso Bībeles mācību. To vidū ir legālisms, atvērtā Vakarēdiena prakse, sadraudzība ar baznīcām, kas netic Trīsvienībai, daudzsievība un Vasarsvētku kustība.

Neraugoties uz agrāko izplešanos, luterāņu baznīcas Centrālāfrikas reģionā saskaras ar pastāvīgiem sistēmiskiem šķēršļiem: smagu līdzekļu trūkumu, mācītāju finansiālajām grūtībām un joprojām notiekošām pārrunām par to, vai atbalstīt pilna laika kalpošanu vai izmantot mācītājus, kas blakus kalpošanai gūst laicīgus ienākumus. Vēl viens galvenais izaicinājums LCCA-Z ir mācītāju sagatavošanas sistēmas finansēšana. Draudzes un vadītāji turpina apspriest sagatavošanas veidus, kas ilgtermiņā būtu lētāki, pieejamāki un ilgtspējīgāki, tostarp veidus, kā atbalstīt vīrus, kuri nevar pārcelties uz pilna laika klātienes mācībām.

Nobeigums

LCCA-Z ir liecība, ka Āfrikas luterāņu baznīca var būt pašpārvaldoša, pašuzturoša un pašizplatoša, vienlaikus paliekot uzticīga Svētajiem Rakstiem un ticības apliecībām. Grūtības ir patiesas, bet tās nenosaka to, kas ir baznīca. Tās aicina baznīcu uz dziļāku uzticību, gudrāku namturību un nemitīgu paļaušanos vienīgi uz žēlastību, kalpojot Zambijas ļaudīm.